User Profile
Friends
Calendar
viens divi

Below are the 10 most recent journal entries.

 

 
  2017.08.28  13.58
Pardon my French

Pirmā diena ilgi gaidītajam atvaļinājumam Francijā:
1) Mana mašīna pēkšņi salūza un nav saremontējama. Būs jāpērk jauna mašīna, jo tā nepieciešama darbam.
2) Sunim piemetās drausmīga caureja un vemšana.
3) Neviens nerunā angliski, tā ka nesaprotu, kā vispār mums izdevās aizdabūt mašīnu pie mehāniķa - tas ir viens no pasaules brīnumiem.
4) Mums ir pārāk daudz somu, lai tās varētu ņemt uz prāmja atpakaļceļā kā pasažieri bez mašīnas. Nezinu, ko darīsim šajā jautājumā.
5) Neesmu paspējusi šodien vēl neko ēst, bet tā tiešām ir pati mazākā problēma no visām.
Vārdu sakot, jūtos kā visneveiksmīgākais cilvēks, kāds jelkad ir eksistējis uz šīs zemes. Jācer, ka no šī brīža viss ies tikai uz augšu. :D

 
 


 
  2017.08.01  14.03


Problēmas ar vīramati un tādējādi arī ar vīru turpinās. Kopš vakardienas mēs viens ar otru nerunājam, jo vīram izbesīja, ka es tik bieži viņam sūdzos par viņa mātes uzvedību. Viņš domā, ka es izpūšu no mušas ziloni un ka man vajag beigt pievērst uzmanību nenozīmīgām lietām. "Just drop it." Bet tajā pašā laikā, kad es viņu "kaitinu", izsakot savas pretenzijas pret viņa ģimenes rīcību, viņš nevar to tā vienkārši ignorēt. Nē, viņš paliek dusmīgs un vairs nerunā ar mani. Es gribu viņam paskaidrot, ka viņa mammas uzvedība mani kaitina tik pat ļoti, kā viņu kaitina mana sūdzēšanās, bet atšķirība ir tāda, ka es nevaru vērst savu reakciju pret viņa māti. Es nespēju arī šīs emocijas nepārtraukti apspiest un krāt sevī. Tā kā galu galā diemžēl viņš ir vienīgais cilvēks, kam es varu "izkratīt sirdi".

 
 


 
  2017.07.27  20.17


Ar Fitbit palīdzību esam iegājuši rutīnā katru dienu pēc darba doties garā pastaigā, lai sasniegtu mērķi - 10000 soļus dienā. Nezinu, cik ilgi tā noturēsimies, bet sākums ir labs.

 
 


 
  2017.07.19  15.54


Yessss! Eksāmens ir nolikts, milzīgs prieks par to. Bet nu kopumā mācīšanās posms bija diezgan smags: šķiet, ka neprotu vairs sevi disciplinēt, daudzkārt bezjēdzīgi nositu laiku un prokrastinēju. Esmu organizēta un proaktīva darbā, bet brīvajā laikā nepietiek enerģijas un motivācijas, lai sevi pilnveidotu. Visu laiku ir sajūta, ka trūkst laika, lai darītu to, ko vēlos un kas nepieciešams, un beigu beigās es neizdaru NEKO.

Apsveru iespēju iziet kādu online "self-discipline" kursu.

 
 


 
  2017.07.12  16.03
Produktīvs laika pavadīšanas veids.

Mana telefona selfiju režīms automātiski atpazīst sejas un nosaka vecumu un dzimumu. Es acīmredzot esmu kaut kur diapazonā starp 12-gadīgu meiteni un 36 gadus vecu vīrieti.

 
 


 
  2017.07.12  15.05


Mans darbs lielākoties ir sēdēt savā kabinetā un darīt neko vairāku stundu garumā. Pagaidām šķiet, ka tas ir grūtāk izturams nekā intensīvs/pārslogots grafiks, bet varbūt ar laiku pieradīšu. Vismaz būs iespēja kaut ko palasīt sevis attīstībai.

#ID

 
 


 
  2017.07.02  17.02


Sēdēju uz lieveņa, ādu karsēja saule. Pēkšņi no zilām debesīm sāka krist retas, vēsas lietus piles. Plakš: uz rokas, vaiga, kakla... Čārlijs ķerstīja lidojošo šķīvīti. Nekas nenotika. Laiks stāvēja uz vietas, bija mierīgi un labi.

Viens no tiem retajiem brīžiem, kad esi pilnībā klātesošs. Parasti tikai skrien un uztraucies: kā lai paspēj? Un tad saguris iekrīti gultā un viss, uz ko esi spējīgs, ir kustināt īkšķi lai "scroll-ētu" Facebook jaunumu joslu.



Bet Čārlijam ir bail no jaunā guļam-spilvena, kuru viņam šodien nopirku.

 
 


 
  2017.07.01  11.23
Nauda

Pēdējā laikā sarunas ar vairākiem darba biedriem ievirzījās par naudas lietām. No pieredzējušākiem kolēģiem saņēmu padomu, ka nav ko šeit tērēt laiku, un, ja viņi būtu manā vecumā, jau sen būtu aizbraukuši uz kādu citu valsti, kur daudzreiz labāka alga un sistēma. Vēl kāds kolēģis minēja, ka viņš cenšas "brainstormot" biznesa idejas, kas ļautu viņam ātri kļūt bagātam (kas esot viņa galvenais mērķis).

Teicu viņam, ka cilvēki šķietami nekad nenonāk līdz tādai fāzei, kad naudas ir gana: lai cik arī tu pelnītu, vienmēr ir tieksme pēc kaut kā vairāk: lielākas mājas, jaunākas mašīnas u.t.t. Vai tiešām nekad nepienāk sajūta, ka visa pietiek?

Es laikam esmu pārāk naiva un neambicioza, bet mani šobrīd apmierina pat pašreizējā alga: ir iespējams gan normāli dzīvot, gan arī paceļot ik pa laikam un iekrāt kādiem lielākiem pirkumiem. Protams, nevar šķiesties pa labi un kreisi, kad vien ienāk prātā, bet man arī to negribas. Iespējams, mani uzskati mainīsies, kad mūsu ģimenē ienāks bērni un līdz ar to palielināsies izdevumi. Vēl viens riska faktors ir veselība: ja tā "sašķobās" man vai vīram tā, ka nevar vairs pastrādāt, tad gan nāktos sevi diezgan ierobežot, lai izdzīvotu.

 
 


 
  2017.06.28  19.17


Tā ir tik apkaunojoša sajūta, kad visi tev saka: "Es zinu, ka tu noliksi šo eksāmenu", kad tev pašai par to ir šaubas. Nez kāpēc citiem šķiet, ka tādā veidā viņi mani iedrošina/uzmundrina, bet patiesībā tas tikai paaugstina stresa līmeni, jo man ir sajūta, ka man ir jāattaisno viņu "cerības".
Vienkāršs "Lai veicas" vai "Cerams, ka viss būs labi, bet ja nu kas, otrais mēģinājums jau būs vieglāks" man patiktu daudz labāk.

#MRCPsych

 
 


 
  2017.06.25  17.22


Man ir 28, bet es jūtos kā izlutināts, egoistisks bērns.
Šī ir 10.diena kopš esmu precējusies.
Vīramāte ciemojas pie mums jau trešo nedēļu un būs šeit līdz augusta vidum. Viņai ir pāri 70, un paaudžu, kā arī kultūras atšķirību dēļ mums nav pilnīgi nekā kopīga, par ko runāt. Valodas barjera arī nepalīdz, līdz ar to mēs varam tikai apmainīties "lauzītām" pieklājības frāzēm. Bet kā es ienīstu small talk! Tāda veida sarunas izsūc no manis visu enerģiju, es "mirstu no garlaicības", pārspriežot to, kādas sastāvdaļas tika izmantotas pusdienu pagatavošanā, kuros datumos ir dažādu radinieku dzimšanas dienas, kādi ir laikapstākļi u.tml.
Esmu introverta, kas daļēji izskaidro to, kāpēc tā jūtos, bet tajā pašā laikā es laikam esmu arī nenormāla un egoistiska, jo tā vietā, lai pieklājīgi paciestu šo situāciju un mēģinātu atstāt labu iespaidu uz vīramāti, es "slēpjos" savā istabā un cenšos mūsu saskarsmi padarīt pēc iespējas minimālu.
Ja tā padomā, es vienmēr esmu centusies izvairīties no tikšanās ar radiniekiem, tieši šī paša iemesla dēļ - lai nebūtu jāatbild uz kaitinošiem jautājumiem, stundām ilgi jārunā par garlaicīgām tēmām un pieklājības pēc jāēd piedāvātais mielasts, pat ja nejūties izsalcis. Šī ir pirmā reize, kad esmu "iesprūdusi" šāda veida situācijā uz tik ilgu laiku.
Nevaru sagaidīt pirmdienu, kad būs jāiet uz darbu.