Darbā pakāpeniski esmu pārgājis no (atmiņas kartes defaulto divu gigalitru tilpuma ierobežotā) randoma, kuru androīdz sauc par Party shuffle (losis :) uz pilnu albumu no-A-līdz-Z klausīšanos (vajadzēja zināmu laiku, lai tiktu pāri visiem greenpack, erp, u.c. darbu radiotraumām, kur tas, proti, savas mūzikas klausīšanās, ir aizliekts viljams; lauku siltumnīcas storage zālē, pēc Maksima lūguma, ja kas, jo radio tur neskanēja, jau biju sācis kalbasīt savu industrijas, blekmetāla un wtfolk shuffle no mabilkas bez austiņām, kā lauku autobusos, yo, bet tur vienalga dzelži un riteņi bija skaļāki; tikai māslandē aptvēru, ka nevienam netraucētu, ja darītu to pašu, ko daru, t.i. vienu un to pašu, ar zem krekla izvilktu vadu un austiņām, gluži otrādi -- es sāku strādāt ātrāk, ritmiskāk, aizrautīgāk, jo, pirmkārt, mūzikai ir milzu vara, otrkārt, nav jācieš estētiskas sāpes par kārtējo svaigo a-āil-follou-jū versiju vai 90.o atbalsi, long devoid of all magic, kā arī neirotisku nelabumu izraisošajām kurwām, ar kurām ausis tiek masīvi piespamotas, šķiet, ikvienā situācijā, kurā klātesošs ir vairāk kā viens polis) Tātad, sākot ar otrā pārtraukuma beigām plkst. 9.45 slēdzu ārā pārtiju un pēc noskaņojuma klausos vienu albumu pēc otra...
Priecājos, ka pasaulē ir (ir bijušas) tādas grupas kā Bal-Sagoth, kuru diskogrāfijai periodiski atkaliziet cauri man patīk apmēram reizi divos gados, esmu jau pie Atlantis Ascendant, vēl palicis The Chthonic Chronicles, pret kuru līdz šim esmu bijis visnotaļ skeptisks (katram noteikti ir tādas grupas, kuras tipa baigi patīk, bet daži ieraksti tiek pēc noklusējuma ignorēti, parasti pirmie (Immortal, Darkthrone, Tiamat) un/vai pēdējie (Emperor, Moonspell utt.), vai arī visi, izņemot tos (nutur Ancient utml. frīki) Bal-Sagoth, lūk, tādi ir pirmais un pēdējais, pie tam pirmais, A Black Moon Broods Over Lemuria, man nesaprotamu iemeslu dēļ ir vienīgais oriģinālā disku kolekcijā, neesmu noklausījies pat 1x, kādam nevajag?) Lai nu kā, ooverepisks ekskluzīvi R. Hovarda un H.P. Lavkrafta pasaulēm veltīts, pārspīlēti patētisks simfoniskais ekstrēmmetāls ar rekordgaru vidējo dziesmas nosaukumu mēreni pacilā/izklaidē, un man der krietni labāk par hipotētiskajām audiogrāmatām..
Savukārt, klausīties pilnā garumā ebm/dark electro albumus ir reti ekspluatēta eksotika, jo, zini, ne ar visiem tā var, toties reizēm tā atrodas līdz šim randoma karmas konsekventi apietas pērles, teiksim Life Cried dziesma Bound In Hate, kurā, kā interneti saka, ir, tas ir, dzied, Nero Bellums ^^^ kawaii. No žanra jaunā vērtībā vēl izkristalizējušies tādi, līdz šim ātrumā nepelnīti overlooked projekti kā Nurzery [Rhymes] (par spīti šabloniskajām lirikām (bet tas piederas pie stila), Thorns/Blasphemous Radicals (2008) man jau ir kļuvis par klasiku un laikam nopietnu pretendentu uz 2012. pavasara most-played rekordu jeb asinīgu konkurentu Limbonic Art fantasmagorijai, kuras varā esmu vēl kopš ziemiskajiem :HAGALAZ: baikraidiem uz taurupi un atpakaļ) un Xentrifuge (tikai viens, quiet generic albums, Light Extinguished (2007), bet kas par skaņu!¡!)
Un Otto Dix ir dikti skaistas, postapokaliptiskas nolemtības piesātinātas dzejas, vismaz tādas tās rādās, caurām dienām raujot hortenziju stādus no puķupodiem zem stikla griestiem, caur kuriem redzami tikai pelēki, apmākušies padebeši, kurus reizēm šķērso pa vientuļai kaijai. Cilvēki ir ne tikai болезнь на коже земли, bet arī trešā acs Dieva pierē, vai ne, tāpēc
Захлопни окна
Захлопни дверь
На пороге твоём
Стоит чёрный зверь