Nu, var jau arī apspriest to, ka vieds cilvēks ne obligāti nozīmē tādu cilvēku, kurš JAU ir atrisinājis visus savus pārbaudījumus un problēmas, bet ir ceļā uz to, tomēr pietiekami zinošs, lai spētu dot zināšanas arī citiem. Vai to, ka vieds cilvēks var būt vieds vienā jomā, par kuru stāsta citiem, bet pats vēl ir māceklis citā, piemēram, sava ķermeņa pazīšanā vai dziednieku gadījumos mēdz arī runāt par prasmi neuzņemt savu dziedināmo problēmas, kas neveiksmes gadījumā izpaužoties kā slimības un korpulence.
Tauki un miesīgā ķermeņa problēmas vēl nenozīmē garīgi neattīstītu būtni. Bet smieklīgi un absurdi tas gan kļūst tajos gadījumos, kad tas, kurš vēlas būt guru, rīkojas pretēji saviem vārdiem, piemēram, stāsta, ka veselības un garīguma pamatā ir būt fiziski aktīvam un neēst gaļu, bet pats tikmēr sūt uz dīvāna un rij gaļas pīrādziņus.
Var apspriest, jā, bet es runāju par cilvēka ideālu - tādu, no kura būtu jāņem piemērs - un, tiecoties uz ideālu, nekādām atlaidēm nevajadzētu būt. Vispār jau tu pati teici kaut ko līdzīgu par Virsmāti, tāpēc nemaz nebrīnos, ka tavs komentārs bija pirmais :)
Par guru kā cilvēku, kuram līdzināties, uz kuru tiekties kā ideālu, pat nebiju iedomājusies šajā kontekstā, jo man kas tāds būtu absolūti neraksturīgs. Nepatīk cilvēki. :D Nu, un protams, ka cilvēks, kura miesa ir nevesela, nav spējīgs pildīt ideāla lomu. Hail Lucifer!
man it kā ar ir līdzīgs viedoklis (cilvēks, kura miesa ir nevesela, nav spējīgs pildīt ideāla lomu), bet vienreiz diskutējot par šo tēmu ar vienu draudzeni viņa izmeta, manuprāt, vērā ņemamu argumentu - šie ideālie cilvēki bieži vien labprātīgi uzņemoties citu cilvēku ciešanas, cīnoties ar tumšās pasaules būtnēm utt un paši slimojot un ciešot lai atstrādātu kādu daļu no pasaules negatīvās karmas un tas esot apzināti.
No malas gan ne vienmēr varēs pateikt, vai tas ir apzināti, vai vienkārši tāpēc, ka cilvēks ir uzņēmies uzdevumu, nemācēdams ar tām enerģijām tikt galā un visu iekopēdams sevī, nevis pārveidodams.
tiesa. un tieši tamdēļ nevajag nevienu tiesāt par to cik viņš ir vai nav resns, slims, ideāls vai šaubīgs. jo tu no malas nekad nezināsi kā ir patiesībā. tāpēc, kas attiecas uz guru jautājumu viss ir ļoti vienkārši - ja sirds saka, ka no šī cilvēka var kaut ko labu iegūt un iemācīties, tad būs vienalga resns viņš vai slims. ja sirds liek uzmanīties, tad vienkārši jāiet šim cilvēkam garām. netiesājot. turklāt katrs jau parasti sev atrod tādus skolotājus un guru, kādus piesaista viņu pašu enerģijas un attīstības līmenis.
Arguments vērā ņemams, bet absolūti nepierādāms, jo konkrēto cēloņsakarību nav iespējams noskaidrot ar racionāliem paņēmieniem. Tik pat labi iespējams, ka miesas neveselums ir iemesls, nevis sekas garīgajām spējām/ievirzei, ja tās ir veids, kādā organisms kompensē savus fiziskos trūkumus.
Tauki un miesīgā ķermeņa problēmas vēl nenozīmē garīgi neattīstītu būtni. Bet smieklīgi un absurdi tas gan kļūst tajos gadījumos, kad tas, kurš vēlas būt guru, rīkojas pretēji saviem vārdiem, piemēram, stāsta, ka veselības un garīguma pamatā ir būt fiziski aktīvam un neēst gaļu, bet pats tikmēr sūt uz dīvāna un rij gaļas pīrādziņus.
Nu, un protams, ka cilvēks, kura miesa ir nevesela, nav spējīgs pildīt ideāla lomu.
Hail Lucifer!
tāpēc, kas attiecas uz guru jautājumu viss ir ļoti vienkārši - ja sirds saka, ka no šī cilvēka var kaut ko labu iegūt un iemācīties, tad būs vienalga resns viņš vai slims. ja sirds liek uzmanīties, tad vienkārši jāiet šim cilvēkam garām. netiesājot. turklāt katrs jau parasti sev atrod tādus skolotājus un guru, kādus piesaista viņu pašu enerģijas un attīstības līmenis.