Viss ir redzams

Lūk tas, kam par labu vakardien, sastopoties ar neizprotamu iekšējo pretestību (kuru pārvarēt nepalīdzēja par 35cL mellā balzāma un 80 cigarešu iegādes fakts) apmierinošas Rietumu Krasta Antolōģijas radīšanā (nieki vien, bet...), izšķīrāmies pirmajam Dullā Daukas izdevumam (turpinājumos gan būšot, bet pajāt tak, spams):

AGRESIJA MŪSDIENU INDUSTRIĀLAJĀ SABIEDRĪBĀ

jeb Konstruktīva Herberta Markūzes (1898-1979) esejas Aggressiveness in Advanced Industrial Society (no krājuma Negations: Essays in Critical Theory, 1967) akadēmiskās recenzijas redakcija

  Un tagad, manu mazo draudziņ, nedaudz izaicinājuma tavam baurapaurim: pievērsīsimies stresa un spriedzes analīzei t.s. vispārēji labklājīgā sabiedrībā. Bet, lai to iespētu, vispirms noskaidrosim, kas tad īsti ir šī, proti, industriāli attīstītā, sabiedrība. Tātad, pa jēdzieniem – šādu sabiedrību visadekvātāk raksturo sekojošās pazīmes: (1) ievērojama industriālā un tehnoloģiskā ražotspēja, kura tiek patērēta galvenokārt neproduktīvu preču vai pakalpojumu izstrādē un realizācijā (visādos niekos, luksusprecēs, lūžņos, kuri paredzēti neilgam ekspluatācijas mūžam, militārā un semimilitārā aprīkojumā, utt.), (2) strauji pieaugošs dzīves līmenis, (3) augsta ekonomiskās un politiskās varas koncentrācija, (4) zinātniski un pseidozinātniski pētījumi, kas vērsti uz indivīda un grupas uzvedības kontroli un manipulāciju ar to gan darba, gan brīvajā laikā, gan komerciālos, gan politiskos nolūkos. Šādas sabiedrības uzkrītošākais prototips, protams, ir ASV. Par agresiju, acīmredzot, recenzējamā darba autoram liek runāt tās intervence Vjetnamā 60.os, sabiedrības reakcija uz to, kā arī reakcija uz pašu reakciju, bet, kā novērojams, līdz šim laikam, izņemot liberālāku attieksmi pret brīvas runas tiesībām, nekas dižs nav mainījies. Turklāt piezemētākas paralēles iespējams vilkt ar gandrīz katru valstisko veidojumu modernajā pasaulē.

  Paradoksāli, bet stresa, kuru pārdzīvo indivīds šādā sabiedrībā, cēlonis sakņojas nevis sabiedrības traucējumos vai problēmās, bet gan pašos tās normālas funkcionēšanas priekšnosacījumos! Respektīvi, lai sabiedrība funkcionētu normāli, tai nebūt nav jābūt veselīgai kā tādai – normāla funkcionēšana var būt arī līdzvērtīga lietu stāvoklim, kurā sabiedrības pamatinstitūcijas, iekšējās attiecības un struktūra ir tādas, kuras liedz izmantot pieejamos materiālos un intelektuālos resursus optimālai indivīda vajadzību apmierināšanai un attīstībai. Burtiski tāda arī ir slimas sabiedrības definīcija. Jo plašāks ir bezdibenis starp sabiedrības locekļa potenciālo un esošo statusu, jo lielāka ir sociālā nepieciešamība pēc papildus represijām jeb apspiešanu, kuras iegansts ir nevis civilizācijas izaugsmes un attīstības imperatīvs, bet gan likuma varas ieinteresētība uzturēt un saglabāt iedibināto kārtību. Šādas represijas arīdzan kalpo par cēloni papildu stresam un spriedzei, no kura cieš labklājīgās sabiedrības loceklis, jo atšķirības starp iedibinātajām eksistences formām un patiesajām cilvēka brīvības iespējām tajā ir tik lielas, ka, lai novērstu eksploziju, sabiedrības administrācijai jāspēj nodrošināt efektīva indivīdu mentālā koordinācija – gan apzinātā, gan neapzinātā dimensijā psihe tiek uzšķērsta un pakļauta sistemātiskai manipulācijai un kontrolei. Normalitāte ir drīzāk sociāla un institucionāla, nevis individuāla kondīcija. Slimai sabiedrībai ir raksturīga antagonistiska garīgās veselības koncepcija: garīgā veselība šādā sabiedrībā nozīmē piemērotību pastāvošajiem (= neveselīgajiem) apstākļiem, kuri pieprasa, lai indivīds būtu spējīgs sadzīvot ar savu slimību, pats par to neko nenojaušot un uzskatot sevi par veselīgu un normālu. Dažas no īpašībām, kuras var būt nepieciešams attīstīt šādam indivīdam ir: viltība, nežēlība, morāla vienaldzība, permanenta agresivitāte, utml. Skumji :(

  Runājot par nepieciešamajām papildus represijām, tās ne vienmēr nozīmē apzināti realizētu politiku. Analizējot pastāvošo sabiedrību, atklājas objektīvi pastāvošas, pašpietiekamas tendences – spēki, kas nodrošina iedibinātās kārtības (ražošanas, izplatīšanas, patēriņa) efektīvu turpmāk funkcionēšanu. Šie spēki izpaužas ekonomiskajās tendencēs, tehnoloģiskajā progresā, iekšzemes politikā, ārlietās utt., un rada kopējas, vispārējas supraindividuālas vajadzības, mērķus dažādām sociālajām šķirām, grupām un partijām; turklāt tās parasti vai nu ignorē vai absorbē individuālās intereses savtīgos nolūkos. Tādejādi realizējas sistemātiska kolektīvās psihes manipulācija un kontrole, lai samierinātu indivīdu ar to eksistences veidu, kādu tam uzspiež pastāvošā iekārta. Sociālajām vajadzībām jākļūst reizē par indivīda instinkīvajām vajadzībām. Jāuzsver, ka šis process nav centralizēts kādas konspirācijas rezultāts (lai gan, protams, pārzinot varas mehānismu darbību un funkcionalitāti, nepieciešami tikai pietiekami tehnoloģiskie resursi, lai hipotētiskā slepenā valdība tos spētu brīvi izmantot savos nolūkos) – to dažādā mērogā realizē dažādas pašpietiekamas instances (kaimiņi, mēdiji, korporācijas, valdība, utt.), bet iespējamu to padara esošo zinātņu, it īpaši socioloģijas, psiholoģijas un mārketinga tehnoloģiju, attīstība – šo disciplīnu pūliņi jau sen kļuvuši par efektīvu instrumentu arī uzskatāmās varas rokās.

  Teorētiski sabiedrības ingresija psihē līdz tādam līmenim, kad garīgā veselība un normalitāte vairs nav individuāls, bet sociāls faktors, ir ambivalenta parādība. Šāda harmonija starp indivīdu un kolektīvu būtu pat ļoti vēlama, ja vien otrais piedāvātu pirmajam visas iespējas attīstīties kā cilvēciskai būtnei miera, brīvības un laimes apstākļos, taču, šādiem priekšnosacījumiem nepastāvot, tā kļūst ārkārtīgi destruktīva attiecībā pret indivīdu. Kā uzskata recenzējamā darba autors, galvenās briesmas slēpjas tehnoloģiskajā progresā, kurš samazina fiziskā darba neaizstājamību, radot iespēju destruktīvajai enerģijai kļūt par sociāli nepieciešamu agresiju, kura stimulē ekonomiskās, politiskās un tehniskās varas attīstību. Šeit vietā ir piesaukt Freida instinktu teoriju, saskaņā ar kuru tāda enerģijas sublimācija ir normāls un neaizvietojams process. Līdzīgi kā destruktīvie spēki sabiedrībā arī Libido jeb erotiskā enerģija tiek sublimēta un padarīta sociāli noderīga; tādējādi abi pretējie impulsi saplūst tādā kā duālitāti integrējošā mehānismā, kas raksturo civilizācijas garīgo un organisko funkcionētspēju. Taču, neatkarīgi no tā, cik efektīva ir šo impulsu saplūšana un sadarbība, to individuālās kvalitātes paliek nemainīgas: agresija aktivizē destruktīvismu, tieksmi uz nāvi, savukārt libido tiecas uz dzīvības saglabāšanu, aizsargāšanu un uzlabošanu. Tāpēc, tikai tik ilgi, kamēr destruktīvisms tiek pakļauts Erosam, tas patiešām kalpo cilvēcei un indivīdam. Agresijai kļūstot spēcīgākai par tās erotisko pretmetu, šī tendence tiek apvērsta.

  Nav šaubu par jaunās pasaules sabiedrībā valdošo agresivitāti – par to liecina militārā mobilizācija un tās radītais iespaids uz indivīdu garīgo uzvedību, ražošanas un patēriņa procesu dehumanizācija, kā arī masu sabiedrību raksturojošais pūlis, drūzma, troksnis un vispārējā atklātība, kuras rezultātā cieš indivīda dabiskā nepieciešamība pēc privātuma = miera, klusuma, neatkarības, un brīvības. Freids uzsvēris Erosa asociālo raksturu – savukārt pūlis rada pārsocializāciju, uz kuru indivīds reaģē ar dažāda veida vilšanos, aizkaitinājuma, apspiestības sajūtām, agresiju un bailēm, kas drīz vien pāriet patiesās neirozēs. Vispārējās mobilizācijas vistotalitārākie aspekti izpaužas masu mēdijos – to lietotās valodas un attēla brutalizācijā. Slepkavības, dedzināšanas, nāve un citas neokoloniālā kara briesmas tiek pasniegtas kā dabiski ikdienas dzīves notikumi, preses izdevumi drukā krāsainas un glancētas fotogrāfijas ar cietumniekiem, kara ainām utt., ar nogalināto skaitu ikviens var iepazīties līdzās ziņām par mazgadīgajiem noziedzniekiem, futbola sacīkstēm, nelaimes gadījumiem, akciju tirgus apskatiem, horoskopiem un laika prognozi. Sekas tam ir psiholoģiska pieraduma pie kara izstrādāšana cilvēkiem, kuri patiesībā no kara šausmām ir pasargāti. Tāpat arī mēdiju lietotā valoda ir stingri diskriminējoša. Atcerēsimies Orvela distopisko recepti pretstatu identitātei: ienaidnieka mutē miers nozīmē karu, aizsardzība – uzbrukumu, utt. Šāds valodas pielietojums apriori pozicionē ienaidnieku kā absolūti ļaunu visās tā darbībās un nolūkos. Taču iekārtas stabilitāti un progresu apdraud pašas sistēmas iracionalitāte. Bezjēdzīgie kari Vjetnamā un Tuvajos Austrumos ir piemērs šai iracionalitātei..

  Par vienu no vispārēji labklājīgās sabiedrības galvenajiem draudiem jāuzskata veicamā darba samazināšanu līdz līmenim, kurā cilvēka organisms vairs nefunkcionē kā darba instruments. Kvantitatīvi samazinoties nepieciešamībai pēc dzīvā darbaspēka, pašos pamatos tiek apdraudēta tā pati kapitālistiskās ražošanas iekārta, uz ko sistēma reaģē, piedāvājot jaunus preču un pakalpojumu veidus, kuri nekādi nepalielina individuālo patēriņu (luksuspreces, nejēdzīgas izklaides, utt.), toties piesaista darbaspēku sevis atražošanai.

  Turpinot analizēt specifiskās formas, kādā agresija sevi realizē modernajā sabiedrībā, īpaši jāizceļ t.s. tehnoloģiskā agresija – fenomens, kuru raksturo paaugstināts automatizācijas un mehanizācijas līmenis. Tā izpausmes ir augstas sarežģītības pakāpes mehānismi, kas sevī nes potenciāli daudz lielāku spēku, nekā cilvēki, kuri tos darbina, vada un nosaka to mērķi, piemēram, automobīļi, raķetes, utml. Lietu mehāniskā enerģija, kura šādi tiek atbrīvota, atšķiras no cilvēka instinktīvās enerģijas, kā rezultātā agresija tiek pārnesta no subjekta uz objektu: mērķi iznīcina lieta, nevis cilvēks. Deleģējot destrukciju vairāk vai mazāk automatizētai lietai jeb lietu sistēmai, cilvēka instinktīvais apmierinājums tiek ievērojami kavēts, mazināts, pat supersublimēts. Un šāds traucējums pieprasa atkārtotu destruktīvās tieksmes apmierinājumu, ja iespējams, biežākā un magnificētā dozā. Vienlaikus individuālā atbildība, sirdsapziņa, t.s. vainas sajūta tiek vājināta, vai drīzāk pārnesta uz mašīnu. Cilvēks ir tikai instruments (“nevis es, bet mašīna”), bet instruments nekādā morālā nozīmē nevar tikt vainots vai just sirdsapziņas pārmetumus. Tādējādi tiek atcelta vēl viena barjera, kuru civilizācija uzstādījusi pret agresiju. Jo agresija top spēcīgāka un mehāniskāka, jo vājāk tā spēj apmierināt primāro impulsu, tādēļ jo nepieciešamāka kļūst darbības atkārtošana un intensitātes eskalācija.

  Atteikšanās no atbildības un vainas sajūtas ievērojami vājina arī citas vērtību sfēras, kurām būtu jāatbild par agresijas ierobežošanu un sublimāciju. Viena no šī procesa izpausmju sekām kultūrā ir patiesības vērtības devalvācija. Tas nebūt nenozīmē, ka, piemēram, visi mēdiji melotu – tie drīzāk sajauc homogēnā masā patiesību ar puspatiesībām un noklusējumiem, faktus ar komentāriem un vērtībspriedumiem, informāciju ar reklāmu un propagandu – visu to redakcija (kā konkrētu interešu kontrolēts korekcijas process, nevis instance) pārvērš vienotā veselumā, kuru patērētājs pērk pat tad, ja pats zina labāk.

  Beidzamais akcents Freida teorijas piemērošanā negatīvajām tendencēm mūsdienu sabiedrībā atrodams mēdiju un publicitātes praktizētajā atkārtošanās principā: televīzija pārraida vienas un tās pašas reklāmas ar cikliski atkārtojošos tekstu un attēlu, tās pašas frāzes un klišejas, kuras atkārto informācijas nesēji, tās pašas programmas un platformas, kuras piedāvā politiķi, utt. Freids pie savas idejas par nāves instinktu nonāca analizējot t.s. atkārtošanās nepieciešamību, kuru viņš saistīja ar vēlmi pēc absolūta inertuma, spriedzes likvidēšanu, atgriešanos mātes klēpī, citiem vārdiem - iznīcību. Hitlers, šķiet, ir bijis vislabākais piemērs šīs atkārtošanas funkcijas sekmīgai ekspluatācijai: arī vislielākie meli, ja tos atkārto pietiekami bieži, tiek pieņemti par patiesību. Pat tās mazāk ekstremālajās izpausmēs biežā atkārtošana, uzspiesta vairāk vai mazāk atvērtās auditorijas receptoriem, destruktīvi iedarbojas uz tās garīgo autonomiju, domas brīvību, atbildības sajūtu, producējot inertumu, pakļāvīgumu un nevēlēšanos jebko mainīt. Iedibinātā sabiedriskā kārtība kļūst par pilsoņu lielo mātes klēpi.

  Ja Freida teorija ir patiesa, tad nekas cits neatliek kā konstatēt masveida mēroga pašnāvnieciskas tendences mūsdienu sabiedrībā. Savukārt nacionālā un internacionālā spēlēšanās ar absolūtu iznīcību ir radusi stingru pamatojumu ikviena indivīda instinktīvajā struktūrā.

Nefolks, vēstures un filozofijas fakultātei, 2003