pārdoma pēc aptuveni pus Korāna un diskusijas
ir reizes, kad man pašai paliek kauns par to cik maz zinu patiesībā.
viens no galvenajiem tematem - islāms.
ar misteru gan par to daudz iepriekš nerunāju, bet tagad pēc dažu grāmatu izlasīšanas - rodas jautājumi.

atceros kā pati spriedu un domāju vēl vidusskolā mācoties - nabaga musulmaņu sievietes, visas satinušās un nedrīkst neko skaistu velkāt. nu esmu sapratusi - ja tev ir tāds vīrietis pie sāniem - tev nemaz negribas lai kāds cits uz tevi skatās, izsaka komentārus vai vēl sazin ko. redzu daudzas (pat tās kas velkā "burkas", bet tikai acis redzamas) muslimu dāmas iekš La Senza vai Victoria Secret, jo viņām ir kā dēļ censties un tas kāds to novērtēs.
protams viņu mērķis nav vīrs, nu vismaz ne galvenais, bet tās ir bailes un cieņa pret Allāhu, jeb sauksim nu vienkārši - Dievu.

atšķiras no valsts, patiesi. jo nav tādas piespiedu laulības, nav piespiedu "hidjab'as" (galvasšalles), sievai ir tiesības šķirt laulību un nebūt nav nepieciešams vīrietis lai izietu no mājas.
mistera māsa atraida jau 4 precinieku, jo ieguvusi maģistru grāmatvedībā un vēlas karjieru kopā ar ģimeni. otra toties izvēlējusies hidjabu vispār nevelkāt.
vispār sieviete ir tik augstu ka vīrietis nespēj bez viņas izdzīvot.
Korānā teikts, ka vīrietis rūpējas par savu ģimeni finansiāli, sievas labklājību, bet sieva rūpējas par vīru, bērniem un atbild par visu kas vīra īpašumā (tālāk sekoja daļa par vergu pienākumiem, bet nu tas no Grāmatas rašanās laikiem)

apbrīnoju muslimu izturību un nodošanos Dievam. apbrīnoju islāmu un to cik sīkās detaļās viss tiek izteikts un cik viegli viņiem ir dzīvot. vienkārši neskumsti, jo viss nokārtosies. un viņiem patiesi tā ir.

ps. un nu viņi nebūt nav teroristi, tikai dāži neizprot ka Grāmata tika sarakstīta patiesi senos laikos.