cik tomēr cilvēks ir vāja būtne.
tev var būt labs darbs, nauda, mīlošas attiecības, bet kā pazūd veselība - cilvēks ir sagrauts.
nu katru dienu pavadīšu slimnīcā, cerams ka ne uz ilgu laiku un cerams ne ar tik mokošu skatu.
smagi noskatīties, ka cilvēks ko mīli un vēlies tik lolot un čubināt - lokās krampjos no agoniskām sāpēm un nespējas pārvietoties.
un es pat nespēju palīdzēt kā vien krist māsiņām uz nerviem. šādos mirkļos patiešām izjūti cik patiesa ir saikne.

kaut vēlētos tur pavadīt visu apmeklētāju laiku - darbs un apmācības ar jāiestarpina.