Šorīt tā sēžu un domāju, ka es tak nemāku dzīvot, kaut gan, ko es saprotu savos 18 gados. Tik māku visus čakarēt un tad pie sevis smīkņāt un beigu beigās saprast, ka esmu galīgās auzās iebraukusi.
Jāiet labāk dārzs parakt, vismaz tad būtu kāda jēga no manas eksistences.

šodien tiku pie pirmās mašīnas savā mūžā, tikko jau iztīrīju ar.
mazs sūdiņš jau ir, bet ko ta man vairāk vajag :D

tūliņās aiz savas gruzīšanās sastrādāšu vēl briesmīgas muļķības
tad gan būs, tā teikt, dirsā
kas man ir nu

ajjjj tik daudz, ko varētu sarakstīt, bet nevar un gribas pielikt seju. bet nedrīkst. neko ne var, ne drīkst. varu tik sēdēt un pinkšķēt. un gulēt, jo man nepietika pat ar 9h pa nakti, vēl pa dienu pagulēju, bet spēka tāpat nav. aaaa vismaz man asinis tek pa degunu kādas 2x dienā un vēl ir normāls atvilnis un labākās draudzenes draugs lika man pateikt, ka es esmu vaļīga un vispār ar viņu labāk noteikti ar nesatikties. un karoč dzīve sūkā, jo man ar nav spēka, lai mācītos. uzlikšu jaunu zvana melodiju un tik pamēģiniet man pazvanīt, jo http://www.youtube.com/watch?v=hFyTjPyktBg

Es jūtu, ka daudziem cilvēkiem bojāju vai jau esmu sabojājusi dzīvi.
Dažreiz pietiek vien ar tavu eksisntenci, lai tā notiktu.

Manā istabā arī būs remonts, tagad tik jāizdomā, ko es gribu. Gribas jau kaut ko zuperincantu, derētu netā pameklēt bilžukus. Varbūt zinat kādu labu saitu? Ja kas, man ir jumtistaba :)

Šodien man skolā pienāca kaut kāds apbalvojums par 2010.(!!!) gada domrakstu, saistībā ar Merķeli. Es neko tādu neatceros, bet nu bija vēl piedāvājums, ka manu darbu publicēs grāmatā, ja es atļaušu, jo autortiesībās un blāblā. Grāmata būs ar skolēnu domrakstiem, cik sapratu. Es jau gan šaubos, ka kāds tādu grāmatu pirks, bet nu, kā skolā smējāmies - mana pirmā grāmata.

Šodien draugam paliek 20 gadu, es sajutos veca :D

saruna ar mammu
m: kur tavs optimisms?
k: dirsā
m: nu tad velc laukā

Atkal nekas nav labi - manā galvā nekas nav labi.
Bet gan jau pāries. Nemāku vienkārši līdzsvaru noturēt.

tas ir tik ļoti bezjēdzīgi, skalot smadzeni otram, ja viņam viss pie vienas vietas, ko saki, jo savu jau viņš ir dabūjis un es ar to apzinos. nu kaut kā baigi stulbi sanāk - es vienkārši bezjēdzīgi muldu, kas nedod ne labumu man, ne viņam. nu varbūt liek aizdomāties, bet diez vai. vismaz man ne. nē liek gan tomēr, es tak rakstu šo ierakstu. tik pat bezjēdzīgu.

traki jokaini ar mani.
nu nožēlojami, bet nu vajag jau tādus cilvēkus arī.
jāmaina attieksme, jo nevarētu gluži teikt, ka man nav kauns :D

pēdējā laikā man baigi daudz aizraušanos. agrāk vispār neko nedarīju, tagad - skrienu, lomogrāfs, teniss, vingrošana. patīk man tas viss!
un esmu riktīgi satraukusies par šo vakaru. heh. ko lai velk :D

tā kā tāda atkarība.
ceru, ka es pareizi rīkošos un viss būs superrr. bet tad jau manīs.

Vakar palasīju savus ierakstus, kas ir bez atslēdziņas un izklausos baigi trulā, kas raksta tik par ballītēm, alko utml, pa vidu kaut ko par skriešanu un viss. Tomēr tas, kas jāzina ir citiem, to arī zina, kāda atšķirība, ko lasa tie, kas nav man draugos. Pilnīgi nekāda. Lai jau domā, ko grib, man galvenais tik tas, ko par mani domā un ko zina tie daži tuvākie cilvēki. Reiz kaut kur dzirdēju, ka katram cilvēkam ir jābūtu septiņiem cilvēkiem, kuriem var uzticēties. Man tik daudz nesanāk, bet man ir labi arī ar tiem dažiem :)

Vispār jāpiemin vakardiena, jo izvērtās baigi jaukā. Tā mierīgi pasēdējām. Es viena pati starp trim puišiem un litra šņabja. Kā jau vienīgā meitene, tiku lutināta :D
Uz sēdi, protams, šodien neaizgāju, toties nopļāvu zāli un uzzināju ar visu ko incantu, visādi tai sasodītajā dzīvē mēdz gadīties.

Besiii. Mani ir sākušas piemeklēt fūgas. Tā vien gribas teikt, ka vairs nedzeršu, bet idejas jau vienmēr lielas. Un tētis mani pamodināja ar jauku vēstuli heh

Pašlaik man ir tāda fāze, ka neko lāgā negribas. Guļu, pasēžu pie datora, paskatos tv, pasportoju, pa vidu vēl bik kaut ko ieēdu, palasu žurnālus, pakārtoju māju un viss.. Gadās satikt draugus ik pārdienas. Tāda vienmuļa dzīve palikusi. Bet man patīk. Tāda sajūta, ka palieku veca :D
Vecuma sakarā - mamma jau uzplijas, kur svinēšu, bet viss tas, ka jādomā, ko aicināt un man atkal negribas, ka sanāk kā v/d. Kaut gan varētu jau uzbliezt normālu balli, jo mamma domā, ka taisos īrēt kaut kādu viesu māju.

man tik ļotiļoti patīk, ka mani beidzot kaut kas aizrauj. nekad agrāk nebūtu domājusi, ka es spēju, ko tādu. un, ka pēc bišk vairāk kā 11km gara skrējiena manī vēl var būt spēks. pirmā medaļa, cik nu pelnīta, bet nu vismaz, ar jau rokā. tāds prieks.