Es skrienu pa ledainu ūdeni ar basām kājām un ķeru vēju. Man nesalst un nav bail no tumsas. Tad tuvojas bezdibeņa mala un es nebaidos lēkt. Es krītu bezdibenī ar smaidu uz lūpām. Pusceļā mani aiz matiem noķer koka zars. Ceļos es atkal uz augšu. Pūkaini mākoņi kā dūnu spilveni apņem mani visapkārt. Tu skaļi sauc:" Nāc atpakaļ!" Bet nedzirdu tevi, man ausīs dzied vējš.