Citējot Suvorovu: "Es šūpojos uz krēsla, pēc tam drusciņ neievēroju līdzsvaru, iešūpojies vēl vairāk, un krēsls lēni sāk virzīties uz bezdibeni. es iespiežos sēdeklī. Es ievelku galvu plecos. Griezti strauji aiziet uz augšu, bet kritiens ievelkas. Laiks apstājas. Un pēkšņi krēsls atsitas pret grīdu. Tikai tad es tā īsti nobīstos un tanī pat mirklī priecīgi iesmejos: ar mani itin nekas nav noticis. Galva, pakļaudamās refleksam, bija drusku aizgājusi uz priekšu, un tādēļ es vienkārši nevarēju atsisties ar pakausi pret grīdu. Sitienu saņēma mugura, kas bija cieši piespiesta krēsla atzveltnei. Bet muguras laukums ir daudz lielāks nekā pēdu laukums,'un tādēļ krist uz muguras ir mazāk nepatīkami nekā lēkt no krēsla zemē."

Es pati tik precīzi nemācētu raksturot to īpatnējo sajūtu, kas rodas tā gāžoties... =)