Šodien man vaicāja "Kā tu skaties uz pasauli?" Es nespēju uzreiz atbildēt, nespēju, jo, lai ko tādu izstāstītu man pagaidām nav vārdu. Es burtiski apmulsu, jo nebiju gaidījusi, ka man kāds no tiem cilvēkiem jebkad kaut ko tādu vaicās. Bet laikam jau cilvēkam jābūt gatavam pat uz tādiem brīnumiem.
Man derētu iemācīties savas domas ietērpt vārdos. Tiesa, nevienu es tāpat vien aiz nekā darīt netaisos nomocīt ar saviem uzskatiem par pasauli.
Īstenībā es nemaz nespēju runāt ar bezmaz svešu cilvēku par saviem uzskatiem, jo man izliekas, ka šis cilvēks ar ko mēģinu runāt, mani pārprastu, sāktu smieties, vai nez ko padomātu. Bet šī problēma, laikam nav man vienai. Tā gan nav neatrisināma problēma, jo to var apgūt trenējoties.

Tad man bija milzīgs prieks par to, ka mūsu pūles un salšana tomēr kaut kādā iksā attaisnojās un mūsu veidotais video tika pamanīts. Tagad tikai jāgaida un tad redzēs kas būs.

Un vai jūs zinājāt, ka no enerģijas ko cilvēks dienā patērē, smadzenēm aiziet 40%?
Pēdējā laikā ar visu aktīvo darbošanos visas dienas garumā no plkst. 7:00 - 1:00 es jūtos ļoti nogurusi.
Es neprotu iekļauties normālā diennakts režīmā. Mācīties, atnākt mājās, mācīties, atpūsties, darīt lietas, kas patīk, vingrot un pa vidu paēst. Man neatliek laika atsēsties un vnk aizdedzināt svecītes, padomāt par dzīvi, nu vnk atūsties, relaksēties. Nu kāpēc diena ir tik īsa un enerģijas tik maz?!
Es zinu, ka ilgi es šādi nevarēšu un man atkal būs kaut kas jāaupurē "for the greater good" un man tas tā riebjas!