Es teicu, ka domāju tā un tā.
Viņš teica, ka citi tā nedomā.
Es teicu, ka tas tomēr jādara. Viņš teica, ka citiem nu gan tas nav jādara.
Es prasīju, kas tad darīs.
Viņš teica: ja kādi kaut ko dara, tas jau nenozīmē, ka citiem arī tā jādara.
Es teicu: kā tad būt? Darīt vienam pašam?
Viņš teica: citiem nav ko prasīt! Katrs dara savu, nav ko gaidīt no citiem.
Es teicu, ka tas taču cilvēku labā.
Viņš teica, ka citi arī esot cilvēki.
Es gribēju zināt,
kas tie citi, ko viņi dara.
Viņš teica, gan jau citi paši zina, ko dara.
Es teicu: nu lai dara tie citi, ko grib, es savu darīšu.
Viņš teica: citi arī nav muļķi.
Es sapratu, ka man tagad jājūtas vainīgam. Un es prasīju: vai kādam kas vajadzīgs? Vai no manis?
Viņš teica: tur jau tā lieta, ka citiem arī vajag.
Es prasīju: cik citiem vajag? Cik viņi grib? Nu cik? ( Es tikai sapratu, ka no viņa citi nekā nedabūs. Tas nu jau ir skaidrs, ka no šitā cita citi nekā nedabūs.)
Mēs stāvējām divi vien, viens pret otru. Un kaut kur bija vēl kādi – citi.
Man uznāca bailes no citiem. Viņš savu bija panācis.
Un es atkal gribēju prasīt: vai daudz vajag? Cik tomēr? Cik?