Solveigai atnes vēstuli.
"Vai Tu man nolasīsi priekšā?"
"Es tevi bieži redzu un man Tu ļoti patīc. Vai negribi ar manīm sarakstīties? Varbut varam kaut kad satikties? Andrejs." Atpakaļadresē nodaļa, kura ārstejas alkoholiķi.
Tagad Solveigai ir jautajumi.. Kā viņš zina manu vārdu? Kur viņs mani ir redzējis? Kāds viņs izskatās? Tagad Solveigai ir par ko domat. Man patīk ka Solveiga domā, Viņas zema piere savelkas sīkos kroku vilnīšos, tad izlīdzinās, acis kļūst lielas un sapņainas.
"Vai Tu uzrakstīsi atbildi?"
"Jā!"
Atbilde nāk grūti, bet beidzot mēs esam galā, tā darītu cieņu labi audzinatai ģimnazijas absolventei.
Tagad Solveiga grib iet pie friziera. Par pagrabtelpu uzkopšanu viņai nedaudz maksā. Man patīk ka Solveiga strādā. Viņas muskuļotas rokas mēž klona grīdu, ka pieredzejie jūrnieks kuģa klāju. Ja būtu vajadzība Solveiga tikai ar roku palīzību uzrāptos visaugstākaja mastā. Kad Solveiga kļūst nikna viņa var mesties virsū ar to, kas pagadās pie rokas. Tad es izsleju savu sakumpušo kārno augumu, lai izskatitos lielāks un varenāks, apņēmīgi eju pie viņas un atņemu spaini, slotu, vai krēslu. Viņa jau ir nomierinājusies un kaut ko apvainoti purpina. Šoreiz iztiekam bez māsiņas.
Solveiga ir ielikusi ilgviļņus, matiņi ka nēģerītim. Pabrīnos par frizierēm, vai tad labak nevarēja, bet kas tad centīsies gar dauni. Solveiga gaida atbildi uz vēstuli. Viņa sēž pie televīzora un redzetais emocionali atspoguļojas viņas sejā, mazie vilnīši virmo. Drīz viņa nogurst un nolaiž galvu uz rokam. Solveiga - saules meita.