pilsētniece laukos.
vairāk nekā nedēļu ilga pabūšana preiļos pie tēta brāļa aināra un viņa sievas ineses ģimenes - mana gandrīz 14 gadus vecā brālēna armanda,gandrīz 16 gadus vecās māsīcas ingunas,11 gadus vecās māsīcas kristīnes un laukos saunas pagastā,anspoku ciemā,kas atrodas ~12km no pašiem preiļiem,pie maniem vecvecākiem-babiņas un ģediņa.
esošā situācija ir diezgan sarežģīta,nepatīkama,tomēr savā ziņā aizraujoša - 'kas būs tālāk?'.
neizbēgami esmu iekšā tajā visā intrigu virpulī. neizbēgami bija arī asaru momenti. daži domā,ka esmu naiva,neticot,ka man tuvie cilvēki spēj būt liekuļi. es gribētu ticēt,cerēt,ka šīs intrigas nevērsīsies pret mani,ka manis teiktais netiks pārveidots viņiem izdevīgā veidā,ka mani tur nejauks iekšā. mums iet kā īstā latīņamerikāņu seriālā.
par spīti visiem šiem reālajiem notikumiem,es centos aizmirsties,sajusties kā pāris gadus atpakaļ,kad viss šķietami bija kārtībā. bija brīži,kad tas pavisam veiksmīgi izdevās. kaut ko darot,nesēžot bezdarbībā domas aizceļoja prom no sāpīgās,bet jau pierastās realitātes. brālēna bieži vien stulbie joki mijās ar tiešām asprātīgu humoru. ne reizi vien viņa joki papildināja samērā vienmuļo lauku ikdienu ar krietnu smieklu devu.
visspilgtāk atmiņā palicis viens vakars,kad es ar kristīni lasīju zirņu pākstis uz lauka. mums bija jāpielasa pilns maiss,lai to varētu vest uz tirgu pārdot. pamazām debesis sāka apmākties,un pēc neilga laika atradāmies zem tumša debesjuma. vēl nelija. tikai koki ritmiski šūpojās no labās uz kreiso pusi,radīdami spocīgu,baismīgu,satraucošu šalkoņu. vēlāk,kad maiss bija pielasīts,devāmies to nolikt sētā,un kristīnes tētis ieteica mums pielasīt vēl vienu maisu,savukārt armandam ģediņš lūdza pielasīt katliņu zirņu pākstu (pākšu?) zupai. visi trīs devāmies lasīt. lijis nebija vēl arvien,debesis bija lietu vēstošas,tomēr pamalē spīdēja saule,tāpēc arī varavīksnes parādīšanās bija paredzama. pēc pāris minūtēm sāka smidzināt. 'lietus mūs nenobaidīs!' pamazām lietus lāses kļuva aizvien biežākas un biežākas. un tad pēkšņi es sajūsmā iesaucos 'varavīksne!',it kā redzētu to pirmo reizi savā mūžā. gandrīz tā jau arī bija,jo tik fantastiski cēlu,krāšņu,reizē trauslu un neaizskaramu, neaizniedzamu varavīksni nebiju redzējusi. tur,pļavā pāri ceļam,tālumā bija divas mājas,viena no otras vairāku metru attālumā,un varavīksne sākās tieši pie mājas kreisajā pusē un beidzās mājā labajā pusē. milzīīga varavīksne. un es skrēju,skrēju pretīm varavīksnei. tik bezjēdzīgi muļķīgi,tomēr ticēju,ka varavīksne sākas tieši pie tās mājas. (acu apmāns?) mēs visi trīs ticējām un skrējām-ar basām kājām,lietum līstot,saulei spīdot. man mugurā bija babiņas halāts,kuru viņa man pēc peldēšanās bija iedevusi. no malas es noteikti izskatījos pēc jukušās,tomēr tajā brīdī sirdi pildīja prieks un brīnums! un tad mēs pamanījām,ka varavīksne kļuvusi gandrīz neredzama,blāva un gaistoša,līdz pavisam izzuda.
bez zirņu lasīšanas es piedalījos arī gurķu lasīšanā veselas divas reizes,kas man tīri labi patikās. otrajā reizē man kājās bija milzīgi gumijnieki un sarkana padomju laiku pufaika. tikko bija lijis. (laiks vispār bija diezgan slikts visu ciemošanās laiku. pēdējās dienas kā rudenī-drēgnas un apmākušās.) arī rudzu,miežu,pagājušā gada zirņu kraušana maisos,malšanas process,pēc tam kraušana citos maisos,svēršana un pasūtījuma piegādāšana,kurā gan nepiedalījos. pēc miltu kraušanas visas drēbes bija baltas kā apsnigušas. gurķu sālīšana,biezpienmaizes cepšana lauku mājas apstākļos,ogu vākšana ievārījumam,kuru ar kristīni uztaisījām nākamajā dienā. inguna man ļāva iemēģināt pļaut ar izkapti zāli,bet tas man ne sevišķi patika. ar zirgu,govi un teliņu man neizdevās rast kontaktu-šie pārāk bailīgi un neuzticas svešiniekiem,tomēr ar četriem suņiem - mīlīgo Nesiju un rotaļīgo Lāci,jauniņo Boču,kurš pieder aināra ģimenei,un kaimiņu blusaino,mazo suņuku Vaktiņu es sadraudzējos,bet tieši no Nesijas man bija visskumjāk šķirties.
un rukši-nebija tādas dienas laukos,kad nebiju pie rukšiem. man šausmīgi viņi patīk! devām viņiem zāli, turpat saplūktu,barojām viņus un vērojām kā šie ēd. viņiem tā mute ir tāda,ka izskatās,ka viņi visu laiku smaidītu-nu tik forši! un tā es stāvu un vēroju cūcēnus un iesaucos - 'ei,viņiem ir skropstas!' armands -'nevar būt!' 'nu atnāc un paskaties pats',es saku. 'ē,viņiem tiešām ir skropstas!' smieklīg-mīlīgi.
tikko slaukts piens, tikko uz lauka salasīti gulbeņi (kartupeļi),mājās taisīts biezpiens ar krējumu,ģediņa tikko sagatavotais medus, piena baltmaize (šī gan veikalā pirkta),kokteilis,gatavots no turpat dārzā salasītām avenēm un krējuma. tā es tiku lutināta.
visi trīs amerikāņu pīrāgi,zaļā jūdze,grāfs monte kristo,300 satelīta kanāli un vēl šis tas - preiļos laiku kavējām pie tv ekrāna. bez pastaigām pa pilsētu -līdz veikalam/video nomai un apakaļ- tur nekā cita nav ko darīt.
braucu tikai līdz pirmdienai-uz trim dienām,bet paliku līdz svētdienai. ilgāk gan negribēju palikt. tomēr apsolīju viņiem,ka atbraukšu ap 8.augustu (tad būs āboli un jubilejas!).
un vēl jāpiemin,ka preiļu zvaigznes abc grāmatnīcā nopirku ričarda baha grāmatiņu kaija vārdā džonatans livingstons-interesants,neordinārs atradums!