vakar vakarā bija saules aptumsums. es par to nezināju. tas tikai pierāda kādā burbulī dzīvojam ar draugu. mēs ziņas neskatāmies/nelasām, un ar cilvēkiem komunicējam diezgan maz. taču vakar, taisot vakariņas, nesapratu, kāpēc pēkšņi tā satumsis ārā! vakar bija pilnīgi skaidra diena, ļoti sutīga (bija ap +35 grādiem) un bez neviena mākoņa. lietus vakarā nebija solīts, taču nodomāju, ka varbūt tomēr taisās kaut kur uz lietu, kas paies garām. varēju taču iziet uz balkona un paskatīties ārā.

un tad sapratu, ka 1999.gada saules aptumsumu nemaz neatceros, itkā to arī būtu nokavējusi. tas esot bijis trešdienā, 11. augustā, tātad es nebiju skolā, bet vasaras brīvdienās. es pa miglai atceros, ka mēs mājās domājām, kā lai to skatās, lai acīm būtu droši, varbūt mums pat bija tās speciālās brilles. atminos, ka bija piekodināts neskatīties bez tām, lai nesabojātu acis. bet kāpēc neatceros pašu aptumsumu, nezinu. varbūt bija apmācies?

pēcpusdienā gan biju uz balkona un dzēru bezkofeīna kafiju ar manas mammas, līdzi no Latvijas iedoto, balto ķimeņu biezpiena sieru. kaut kā ļoti sagribējās kafiju ar sieru. man tas ļoti atgādina būšanu mūsu dārzā Lucavsalā, sēdēšanu nojumītē pie plastmasas galda, kas apklāts ar ūdensizturīgu galdautu, un kafijas dzeršanu dzeltenās plastmasas glāzītēs no līdzi paņemtā termosa, kas svaigā gaisā garšo labāk nekā mājās, klāt pieēdot vai nu kādas līdzi paņemtas bulciņas, sieru, cepumus, vai mājās taisītas plātsmaizes.