Naktī uz Lieldienām laiks pagriezās stundu uz priekšu, nezināju. Es nokavēju saulrietu uz kuru gribēju piecelties, lai dotos uz tiltu to sagaidīt. Bet biju uz baznīcu Varvikas iespaidīgajā katedrālē, kurā skaisti dziedātāja Church of England baznīcas koris, baznīcas jaunais mācītājs mūs apsvaidīja ar svēto ūdeni (10.gadsimta tradīcija, viņš teica), un mēs pēc svētā vakarēdiena kopīgi izrotājām koka krustu ar narcisēm un tulpēm, kuru pēc tam, grandiozo ērģeļu pavadībā dziedot "Thine be the glory", iznesa ārā nolikt pie baznīcas durvīm. No baznīcas nākot ārā, bērni dalīja Cadbury šokolādes olas.

Es vēl joprojām nespēju pierast pie laika maiņas, no rītiem nevaru piecelties, taču vakari ir kļuvuši tik gaiši - gandrīz līdz astoņiem. Man, cilvēkam, kas iet agri uz darbu un bieži nāk vēlu mājās, šī ir tik tīkama pārmaiņa, liekas, ka tā uzdāvināta tieši man, lai man arī beidzot tiktu dienas gaisma. Vakaros nevaru aiziet gulēt vecajā laikā, tāpēc iegūstu papildus stundu, taču no rīta to atkal pazaudēju.