sālma ([info]narkoze) rakstīja,
@ 2021-04-04 08:57:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Piecēlos piecos no rīta ar svarīgu misiju - doties skatīt Lieldienu saullēktu vienā no populārākajiem skatu punktiem Londonā - Parliament Hill, no kura paveras lielisks skats uz visu pilsētu un tās ievērojamākajām celtnēm. Brauciens ar taksi ved caur tukšajām, tikai mums piederošajām Londonas ielām, caur austrum-uz ziemeļlondonu, dažām tik labi pazīstamām, mīļām, atmiņu pilnām vietām. Lēnām, bet pārliecinoši kļūst aizvien gaišāks, taču apzināti neskatos pulkstenī, nav jēgas, ja nokavēšu - tā tam būs būt, neko izmainīt vairs nevar. Nenokavēju. Esmu 8 minūtes pirms. Uzkalnā jau gaida vairāki cilvēki - viena liela grupiņa, vairāki pāri un viens entuziastisks, spēlēties gribošs kollijs, kurš pieder vienai no sievietēm ar skandināvu akcentu. Cilvēki dzer līdzpaņemto kafiju, dalās ar pašizceptiem našķiem, un it pa laikam dzirdu izskanam vārdu Jēzus un baznīca. Vienam rokās redzu bībeli. Tā vien liekas, ka mūs kas vieno, netikai atrašanās vieta. Mēs visi gaidam ar nepacietību 28 minūtes pāri sešiem, lai saule izlauztos cauri mākoņainajām debesīm. Atkal apzināti neskatos pulkstenī, taču dzirdu kādu sakām, ka esot saullēkts. Nekas nemainās. Ne kļūst gaišāks, ne saule parādās. Mēs visi turpinām gaidīt, nepacietīgi un neatlaidīgi. Kaut kam taču jānotiek, ja turpināsim gaidīt. Saulei taču kaut kad jāparādās. Šodien sola saulainu, +15 grādu siltu dienu. Taču man ir auksti, un pamazām kļūst aizvien aukstāks, sāk salt kājas, rokas un deguns. Ziemas dūnu mētelis, flīša jaka un termālā apakšveļa te neko nelīdz. Vai tiešām bija vērts celties tik agri no rīta, lai redzētu šo pelēko skatu uz Londonu un nosaltu? Tuvojas pulkstens septiņi, un dzirdu sievieti ar suni sakot, 'Es padodos', pirms viņa pagriežas uz māju pusi. Nodomāju, ka man arī drīz jāiet, lai gan citi vēl turpina gaidīt, bet pirms tam nolemju, ka jāatrod bībelē rakstu vieta par augšāmcelšanos un jaizlasa pāris panti. Apsēžos uz viena no soliņiem, un, it kā ar Dieva pirkstu vērta, man priekšā stāv atvērusies tieši Augšāmcelšanās rakstu vieta - Lūkas 24:57! "Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. (...) Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada."

Mājupceļā domāju par šī rīta piedzīvoto - saullēktu bez saules. Man tā vien šķiet, ka man tas bija jāpieredz, lai tiktu atgādināta svarīga dzīves un ticības mācība - saule ir vienmēr, pat tad ja tu to neredzi. Ir viegli ticēt lietām, kuras redzi, tāpat ir viegli ticēt labajam, kad viss ir labi, bet ne tik viegli, kad ir otrādāk. Iespējams, ka Dievs tādā veidā mums atgādina, ka ir klātesošs pat tad, kad mums šķiet, ka Viņš mūs ir pametis. Arī sievas, kad devās uz Jēzus kapu, redzēja, ka tas bija tukšs - kāda vilšanās, izbrīns, neziņa un neizpratne. Arī es gaidīju skaistu saullēktu, kas izlaužas cauri mākoņiem, iespējams tāpēc, ka tradicionāli tādu to sagaidām. Domāju, ka tas man palīdzēs atgādināt par skaisto augšāmcelšanās vēsti, taču nepieredzēju neko no tā, kā to biju iztēlojusies. Bet vai tāpēc putni mazāk šorīt dziedāja, un mazāk priecājās par jauno dienu? Domāju, ka nē.

Tikai tagad manu istabu piepilda šī tik ilgi gaidītā saule, tik spoža un sildoša, kādu biju cerējusi.

'Es padodos', teica sieviete uz kalna. Es ceru, ka Tu nepadosies. Priecīgas Lieldienas, lai ko Tev tās nozīmētu.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?