priekšpēdējā februāra diena un tās galvenais notikums - mana pastaiga caur mežiem un pļavām, bet šoreiz nepieredzētā kombinācijā - ar suni Billiju. sajūtos kā atbildīgs gids, vēlos, lai pastaiga ir perfekta garuma un interesanta priekš Billijas, lai viņai patīk mans izvēlētais maršruts. man patīk vērot viņas entuziasmu, un kuru ceļu viņa izvēlēsies pati, pirms manām norādēm, kad esam nonākuši krustcelēs. viņa man liek daudz smieties par viņas dīvainībām, kādas citiem suņiem nepiemīt. dažreiz man šķiet, ka viņai piemīt lieliska humorizjūta, ko viņa pati neapzinās, vai, ka viņa mani speciāli cenšas sasmīdināt. kaut uz pusotru stundu varu iztēloties, ka dzīvoju šo tik daudziem ierasto, un, pēc viņu domām, ne pārāk īpašo dzīvi. ka esmu viena no britu vidusslāņa, viena no tiem, kurus redzu manās pastaigās, tie, kuriem šajā rajonā pieder privātmājas ar skaisti iekoptiem dārziem, ir ģimene ar bērniem, labs un stabils darbs, viens vai vairāki suņi, un viena vai vairākas mašīnas.
šis ir īpašs laiks pirms kokiem atveras pirmie pumpuri, pirms krāsas un fons sāk mainīties. tie itkā vēl nepacietīgi nogaida, lai pārliecinātos, ka sals vairs nenāks atpakaļ. man patīk vērot skatus, kas paveras caur kailajiem kokiem un krūmiem, kas jau drīz būs lapu aizsegti. šis ir pēdējais brīdis, kad kokus var redzēt kailus, neapģērbtus, tie nekaunas, bet stalti nes savus augumus, izslējuši zarus pret debesīm. mans draugs mēdz teikt, ka koki mums nodod ziņas, īpaši no mūsu senčiem, viņš tās saredzot caur krāsām. viņš arī domā, ka koki respektējot viens otru, tie nekad necenšas iejaukties otra personīgajā teritorijā. turklāt es jūtu, ka koki mani uzlādē un zinu, ka viņiem es rūpu, tāpat kā viņi man.

tieši vienatnē un dabā esot, man izdodas satvert un izgaršot to sajūtu, kas ir tik pirmatnīga, sena, bet viegli atpazīstama. ilgas pēc šīs sajūtas jau pāris gadus ap mani virmo, tā ir bijusi dzinējspēks daudzām manām dziesmām, ļāvusi novērtēt dabu man apkārt, londonā, vācot un kaltējot dažādus ārstnieciskus augus, radot dabu sev apkārt ar mājas augiem, ienesot dabu mūsu betonētajā komunālajā pagalmā, un skatoties dažādus 'youtube' video ar meitenēm, kas dzīvo pasakainu dzīvi nekurienes vidū, vai tas būtu amerikas kalnos, vai zviedrijas ziemeļos. ar skaudību un vienlaikus apbrīnu šie nekad nesatiktie, bet iedvesmojošie cilvēki aiz ekrāna ir mani vislielāki elki, aizvietojuši holivudas zvaigznes, tie, par kuriem kādreiz būtu varējusi lasīt tikai grāmatās, un iztēloties, ka dzīvoju viņu dzīvi. man šķiet, ka varbūt mēs pilnībā nepieaugam līdz ļaujam tam, kas mūs vēl tur bērnībā, īstenoties. iespējams tieši šī nepārraujamā saikne ar trīspadsmitgadīgo Lāsmu man liek justies kā 23-gadīgai, nevis 33. mēs abi ar draugu pēc gadiem ilgas maldīšanās esam attapušies tur, kur gribējām palikt bērnībā - skraidot ar basām kājām pa pļavu, esot ārā līdz pat tumsai vai līdz vakariņām, nekādi negribot nākt iekšā, jo ārā taču ir vislabāk, rāpjoties kokos (viņa gadījumā), sēžot pie ugunskura, ēdot tikko nogatavojušos dārzeņus un augļus no dārza, vērojot zvaigznes bez lielpilsētas mašīnu trokšņa un lampu spožuma. varbūt bija tie 20-ie jāpavada peldot pa straumi londonas metropolē, lai saprastu, ka nekas no tā laimi nenes. saprast to, ka nauda arī pēc sūras strādāšanas būs tikai, lai izdzīvotu, nevis dzīvotu.

un tieši tanī pašā vakarā uz mana yogi tējas maisiņa bija rakstīta šāda atziņa: without realizing who you are, happiness cannot come to you ('līdz kamēr neapzinies to, kas tu patiesībā esi, laime pie tevis nevar atnākt'). pat tējas maisiņi dzīvē nav tikai sagadīšanās.