pastaiga
es mīlu vietu, kurā dzīvoju, lielākoties tāpēc, ka tā ir tik tuvu dabai, neskatoties uz to, ka esmu Londonā. tāpat mīlu vasaras lietu, pirms un pēc smaržu / sajūtu. izgāju pēcpusdienas pastaigā, aizdomīgiem lietus mākoņiem mijoties ar tīrzilām debesīm, ar kafiju līdzpaņemamā krūzē, lietussargu padusē, patīkamu satraukuma sajūtu krūtīs (pēc-karantīnas Londonā esot, kaut kā nav sanācis bieži iziet pastaigā). iznākot no mājas, saņēmu smaidu no kāda vīrieša, kas pāri ielai kāpa iekšā mašīnā, un "bonjour" no puiša maskā uz pretim braucoša riteņa (neierasti, lai neteiktu vairāk). cilvēki parkā neizskatījās lietus mākoņu iebiedēti, droši vien cerot, ka tie aizies garām, lai gan dzirdēju kādu sakām, ka ap vieniem būšot lietusgāze. sāka smidzināt, es izvilku lietussargu, un atskārtu, ka tas salūzis, taču smidzināšana beidzās tik pat nemanāmi, kā tā sākās.

pie kanāla malas nogaršoju pirmās kazenes. garām ejoša sieviete pavaicāja, vai esot saldas. teicu, ka šīs vēl neesot. vēl japagaida. kanālmala atkal pilna neredzētu laivu, mani tās vienmēr fascinē, iztēlojos cilvēku dzīves tajās, tanī pat laikā sevi uz kādu no tām dzīvojam. vienas laivas nosaukums palika atmiņā - narrow escape. trāpīgāk šo gari-šaurajā laivā dzīvošanu laikam nevar aprakstīt.

kopš manas iepriekšējās pastaigas vasaras saulgriežu vakarā, gulbju bērni izauguši gandrīz tik pat lieli, cik viņu vecāki, bet vēl aizvien pelēki, un aizvien vecāku aizgādībā. vēl cītīgi un neatlaidīgi kanālmalā ligzdu taisa mazais, melnais kanāla putniņš ar sarkano knābi (moorhen), un dažus metrus uz priekšu, tas pats putniņš ar diviem jaundzimušajiem kanāla ūdenī meklē un pienes bērniem pusdienas.

kanālmala ir kā allaž cilvēku pilna, daudz riteņbraucēju un skrējēju. paeju garām skrejošam tētim ar bērnu ratos, konstantā kratīšana mazo pavisam cieši iemidzinājusi. mans pastaigu maršruts, kā vienmēr, iet garām Robina Huda komūnas dārzam, kurā, dziļumā paslēpušies, ir arī bišu stropi, un savs biškopis.

atpakaļceļā dodos nost no galvenā ceļa, kas iet gar kanālmalu, un atrodu daudz jo daudz kazeņu krūmus, viens puisis tur jau pielasījis pilnu tūtu, bet neviena cita gan šeit neredz. nākšu uz šejieni lasīt. vēl atrodu daudz sarkano un balto āboliņu, pelašķus, un vīgriezes - būs jānāk atpakaļ salasīt tējai. vēl atrodu citus skaistus savvaļas ziedus, kam nezinu nosaukumu. ar nepacietību gaidu pēc pāris dienām pa pastu atnākam 320 lappušu grāmatu ar visām britu savvaļas puķēm.

vēl viens negaidīts pārsteigums bija lielo skotu govju ieraudzīšana tuvā klātienē (belted galloway šķirnēm ir ļoti plata, balta svītra pa vidu ) - tās parasti netraucēti ganās tālāk no gājēju takas, taču šodien pienākušas pavisam klāt žogam, un priecē tādus, kā es.

sāk uzkrītošāk smidzināt, un, kamēr stāvu ielas malā, gaidot zaļo gaismu, smidzināšana pārvēršas solītajā lietus gāzē. paskatos pulkstenī - viens trīsdesmit. izdomāju skriet līdz parkam netālu no mājas, un paslēpties zem kāda no kokiem. kamēr gaidu lietu pārejam zem koka, dzerot pēdējos malkus no līdzi paņēmtās kafijas, ieraugu simpātisku, izmirkušu vīrieti skrienam man garām. ja nebūtu attiecībās, un mana dzīve būtu romantiskā komēdija, iedomājos, ka tā varētu būt 'meet cute' cienīga situācija - viņš nevis paskrien garām, bet izdomā patverties zem tā paša koka zem kura es, mēs sākam sarunu, kuru negribam beigt, un dodamies uz pie-parka kafejnīcu 'Millfields' pēc karstas tējas. kamēr prātā izdzīvoju šo scenāriju, redzu viņu skrienam atpakaļ ar sudraba hēlija balonu rokās. (kā tas var būt?) pamanu, ka balons viņa rokās ir ar numuru 2. nedomāju, ka kāds vīrietis, kas nebūtu šī bērna tēvs, skrietu cauri tādam lietum, lai mājās atnestu dzimšanas dienas balonu, kas atstāts parkā. garām skrejot viņš man uzsmaida, es atsmaidu pretim.