pa diviem lāgiem mums bija ļauts izdzīvot sapni. abas reizes laiks bija ideālas vasaras definīcijas piemērs, pavisam netipisks anglijai. pirmo reizi uz trim, otro - četrām naktīm. mans ierosinājums uzsliet telti mana drauga vecāku lielajā dārzā (jo kempings tiks atļauts oficiāli tikai no jūlija un viņam nav dārza), viņa ierosinājums būt prom no telefoniem un skatīšanās ekrānos, un retrīts radīts. visu cauru dienu būt svaigā gaisā, ar basām kājām, kā vasarnīcā bērnībā. pamosties ar saules siltajiem stariem, kas iesilda telti jau sešos no rīta, un iet gulēt, kad satumst, ap desmitiem, neapzināti saplūst ar dabu vienā ritmā.

dzert zaļo jasmīna tēju no rīta, sēžot uz koka benķa, vērot putnu rituālu, kas vienmēr atkārtojas tanī pat vietā un laikā - vispirms sarkanrīklītes, tad žagatas, kas meklē brokastis uz zaļā mauriņa un norij vaboles kā vissaldākās mellenes, divus sīļus, kas vienmēr atgriežas pēc izkaltušiem stiebriem priekš savas ligzdas, klausīties lauka baloža ritmiskajā dūdošanā, kas sasaucas ar kādu no blakus dārza baložiem. nogriezt piparmētras priekš pēcpusdienas tējas, sauļoties, lasīt (pabeigt vienu grāmatu un sākt nākamo, ko jau tik sen kārojies iesākt), laistīt dārzu, spēlēt badmintonu, doties pastaigā pa mežu, ēst un (pārsvarā) gatavot ārā, pēc vakariņām, kad saule jau zemu un gatava rietēt, doties vēl vienā pastaigā pa klusajām, skaisto sapņu māju ielām, un iztēloties, ka mēs kādā no tām dzīvojam. pirms gulētiešanas, dzerot nātru tēju, vērot kā pakāpeniski paliek arvien tumšāks, un, līdz ar putnu dziesmu pieklušanu, parādās pirmie sikspārņi.