Peec 8 nedeljaam esmu atpakal vietaa, ko saucu par majaam jau kadus 5 gadus. mazs, bet maajiigs komunalais dzivoklis, kuru ireju ar vel 2 meiteneem. tikai viena no majas biedreneem visu sho laiku bija seit uz vietas, un uznjeemaas rupes par maniem daudzajiem istabas augiem. no vinjas ari pirmais apskaaviens 8 nedelju laikaa, kas nav no manas otraas pusiites. es neesmu no tiem cilvekiem, kas baigi apskautos, bet tas likaas piemeeroti un pat vajadziigi, neskatoties uz to, ko meediji varetu par to padomaat. divus meneshus atpakalj izmazgaataas un izkaartaas dreebes izkaltushas, ziemas zaabaki noputeejushi, istabas pulkstenis un mans aizmirstais rokas pulkstenis vel iestreegushi ziemas laikaa, un plaanotaajs - martaa. atgrieshanaas vakar velu vakaraa nebija pildita ar patikamu satraukumu, bet ar kamolu kaklaa. celjsh uz londonu bija neviesmiligi kluss un apokaliptisks. tachu shodienas karstaa maija saule un smaidiigaas cilveku sejas (teju ne vienas maskas un nevienas policijas), chaloshana, smiekli, daudz jo daudzie ritenjbrauceeji, skreejeji, gimenes, mazie draugu pulki un tie, kas vieni parkaa, kaa es, man atgrieza ceriibu, ka varbut driz viss atkal buus normaali. protams, londonas parks manas ielas galaa nav ne ar ko salidzinams ar to neizsakaamo skaistumu, ko vareju baudit pedejaas 8 nedeljas, tachu, tieshi sheit, guljot zalee un lasot gramatu, ieraudziju pirmo biz-biz-mariti, mazs sienaazis paciemojaas uz manas rokas, un pat skudrinjas un zirneklishi, kas uz manis shodien uzrapaas, likaas vien kaa draudzigi atgadinajumi tam, ka zaale ir zalja visur, kaut vai tikai uz shodienas fona.