23:59
basteja bulvāris, mašīnas apstājušās savā gaitā, to starpā arī mūsējā.
sēžu aizmugurējā sēdeklī jauki saģērbusies, ar pelēki sudrabotiem acu plaktiņiem, gandrīz nemanāmi spīguļojošiem nadziņiem, brūno zīda kleitiņu, ar tauriņcepuri galvā un melno tallinas-studentu jeb veidenbauma (abi mammas raksturojumi) mētelīti mugurā. 'neskumsti par to, ka neizdevās tas, ko iecerēji. galvenais, ka esam visi kopā', kādu laiku pirms tam saka tētis. un taisnība viņam ir, nenoliedzami, taču neatstāj tā sajūta, ka jauno gadu šogad vajadzēja sagaidīt citādāk. raugos priekšā esejošajā mašīnas pulkstenī, laižot gar ausīm zatlera runu, un viss, par ko spēju domāt, ir nespēja saprast, par ko man mirklī pirms gadu mijas vajadzētu domāt. pa labi aiz loga jaunieši, jauni cilvēki vēl steidz uz bastejkalna pusi. priecīgi un līksmi. ar kompānijām. lielākām un mazākām. pat divatā, divas draudzenes, rokās sadevušās, sķērso ielu. tās varējām būt mēs. 'happy new year, latvia!' no viesnīcas rīga balkona sauc nenosakāmas izcelsmes tūristi.

00:00

šampanietis tiek atķortēts, lielās stikla glāzēs tiek saliets sarkanais Rīgas, mēs saskandinām glāzes, acīs skatīdamies, un novēlam viens otram laimīgu jauno gadu. viss kā pienākas. tūlīt arī sākas krāšņs salūts, kurš izraisa lielas skatītāju ovācijas un manu tuvinieku sajūsmu. mēs izkāpjam laukā no mašīnas, stāvam visi trīs blakus ar šampaniešglāzēm rokās, tētis pa vidu, aplicis roku ap manu vidukli. viss mīļi un jauki, tomēr skumji kaut kā iekšiņai. spēju domāt tikai par to, cik ekonomiski vēl grūtāks būs šis gads, un jo īpaši par tikko spēkā stājušos pievienotās vērtības nodokļa likmi.

---

turpinu vērot cilvēkus, kā viņi smejas un līksmojas. gaidu, kad ieraudzīšu kādu sev piemērotu kompāniju. bez domāšanas iešu klāt un jautāšu, vai drīkst piebiedroties. vienalga, cik tas jocīgi izskatītos. tētim pateikšu, ka ieraudzīju pazīstamos. viņiem stāstīšu, ka mani jaungada plāni pajuka, tāpēc tagad esmu viena pati.

lēnā garā braucam cauri naksnīgajai rīgai. skan 'tur kaut kam ir jābūt' albums, un audio sistēma mašīnā ir tik laba, ka atklāju tādu skanējumu, kādu līdz šim vēl nebiju dzirdējusi. bet atkal ir skumji, kad teju vai braucam garām vietām, kur es labprāt būtu bijusi.

arī ziedoņdārzā, kur piestājam, lai tētis izšautu viņa paša nopirkto salūtu, es saskatu potenciālu romantiska stāsta iespējamību. no tādā tāluma, turklāt vēl gandrīz tumsā nesaskatāms puisis (kas to zin,varbūt arī pavecāks vīrietis, bet man gribas domāt, ka tomēr jauns) spēlējas ar savu suni sniegainā pļaviņā. mīlīgi tas izskatās. vēroju viņus no attāluma, kamēr tētis veic salūta priekšdarbus, izdomājot iespējamo sarunas uzsākšanas iemeslu. ceru, ka viņš ar savu suni nāks uz manu pusi, bet viņš dodas citā virzienā, acīmredzot, uz mājām. atkal nekā. dzīvē nekad nenotiek kā manā iztēlē.

pārnākot mājās, ieslēdzu 'when you were sleeping' filmu, un nodomāju, ka man tomēr jaungada sagaidīšanas brīdis bija jaukāks nekā sandras bulokas atveidotajai varonei. bet citādāk, man arī būs tik romantiski kā viņai, kādudien.