lai ir lāčiem alas, lai ir zivīm upes, un zirnekļiem mājas ārā
pirmā nakts mājās vienai pašai ar diviem MILZU zirnekļiem virtuvē (vismaz pusplaukstas lielumā), un viena veiksmīgu iztransportēšanu laukā pa durvīm ar miskastes palīdzību, runājot ar viņu, un sakot, lai neuztraucas, ka es pāri nedarīšu, ka vēlos viņu izglābt, un neveiksmīgi mēģinot atcerēties dziesmiņu par zirneklīti, ko kādreiz dziedāju solo. tas zirneklis izrādījās gudrs un saprotošs, taču otrs - ilgu laiku izlikās nekustīgs, lai gan situ ar kāju pret zemi un vēl pāris veidos centos viņu sakustināt, lai izdabūtu no stūra, un varētu uzlikt virsū miskasti, taču, kad netīšām aizcirtu ledusskapja durvis, viņš sevi nodeva, un mazliet sakustējās. ar to pašu taktiku viņš tomēr paguva izsprukt, un pamuka zem plīts, kur, iespējams, vēl tagad mīt. nu kāpēc viņš neļāva sev palīdzēt? tik intresanti, ka diviem pēc izskata vienādiem zirnekļiem var būt dažādi raksturi. viņa esamība kaut kur virtuvē biedē mani, un neļauj doties uz virtuvi bez gumijas zābakiem kājās, tāpat arī viņam gan jau ir bail, lai gan viņš ir liels un briesmīgs.
un kāpēc gliemeži tumsā lien uz trotuāriem, kur staigā cilvēki un viņus samin, un kāpēc viņi kopā bariņos rāpjas augšā pa pakāpieniem uz mājas sliekšņa?