kad mans pirmais mācību gads jau gandrīz beidzies, es tomēr gribu palikt līdz jūnija vidum, un censties atgūt nokavēto, ko, protams, nav iespējams izdarīt, taču man patīk domāt pretējo, ticēt neiespējamajam.

klausoties vakardienas atradumu tunng - jenny again, es ļoti sajūtos kā amerikāņu romantiskajās filmās, kad, tuvojoties beigām, notiek kāds pagrieziena punkts, kas izmaina plānus, izjauc laimīgo idilli. nu,piemēram, viens no galvenenajiem varoņiem, kā izrādās, pieļāvis kļūdu (vai kļūdas), un viņa iemīļotais viņu tāpēc pamet - viss cauri, taču tad seko kāda mierīga,romantiska dziesmiņa, kurai skanot tiek rādītas epizodes ar notikumiem, kas risinās līdz klišejiskai filmas kulminācijai, kur abi atkal satiksies. cilvēks cenšas laboties - izlasa grāmatas, kuras viņam vajadzēja jau sen izlasīt, atbrīvojas no sliktajiem ieradumiem, u.t.t. manā gadījumā neviens mani nav pametis, vismaz ne saistībā ar šo notikumu, un iemīļotais nemaz nezin, ka ir mans iemīļotais, un mēs to viņam(viņiem) neteiksim, jo nepieklājas teikt tādas lietas cilvēkiem, kurus lāgā nepazīstam, taču esmu es, un ir tā apziņa, ka kaut kas jādara, lai labotos. vispirms taču ir jātiek galā ar sevi, lai būtu gatavs ielaist savā 'nesakārtotajā' pasaulē vēl kādu. šī ir mana filma, un lai gan liela daļa no 'filmai' atvēlētā laikā ir nosista ar slinkuma pārākumu vai self-confidence trūkumu, un lai gan man ir ko nožēlot, es labāk to nedarīšu, vienkārši mācīšos no kļūdām, un centīšos šajā īsajā laikā padarīt maksimāli daudz.
filmās vienmēr izdodas. es taču dzīvoju filmā, vai ne?     

sarunas ar mammu dažreiz izrādās tik nomierinošas, acis-atverošas, un iedvesmojošas.