lasīju kāda ieteikto pēdējo stāstu no sniega laika piezīmēm par puisēnu ar kārpām un aizmigu,jo nepārvarams nogurums no nekā nedarīšanas vai,lai kā to negribētos atzīt,lasīšanas,varbūt nespēju samierināties ar domu,ka šodienai lasīts gana,ka pēc ilgiem laikiem ar gandrīz sešdesmit lappusēm nepanesāmāesībasviegluma un jau iepriekšminētā,līdz galam neizlasītā stāsta vienai reizei pietiek,ka vajag pa maziņam,katru dienu atlicinot laiku,kas ar katru pavasarim tuvojošos nedēļu šķiet aizvien neiespējamāk,lai kā to gribētos,nevis tā,kā man - ēst aizgūtēm kaut ko debešķīgi gardu,ēst,kamēr vairs nelien iekšā. laba daudz nevajag,arī šajā kontekstā.