atgriešanās pie vecās labās tetley persiku-vaniļas tējas pēc ilgāka laika ir tīrākā bauda.

pateicoties šai virtuālajai atmiņu glabātuvei,ir tik vienkārši uzzināt,ko darīju,teiksim,gadu iepriekš šajā pašā datumā. cik gan labi,ka tā piefiksēts. mana atmiņa nekad tik tālu nesniegtos,taču nu es zinu. pagājušā gada pavasaris vispār ir bijis tik emocionāli piesātināts,ka to pārspēt vismaz šogad ir neiespējami,es tikai nesaprotu kāpēc,kāds ir atslēgvārds,kas to padarījis tik vienotu sajūtu līmenī,kas man ar sevi jāizdara,lai šogad pasauli un sevi sajustu tik pat niansēti,kā pērn.
tieši 13. martā es biju uz Kapoti, bet 14. - uz Kupraino Kalnu. divas dižas drāmas viena pēc otras.