beidzot!..un atkal
šodienas harmonijas un dzīvotprieka meklējumi attaisnoja līdzekļus,kā rezultātā kāda deva tika uzkrāta,kaut ar to pietikts vien neilgam laikam,staigājot pa vecrīgas Lielajām un mazajām ieliņām šurpu turpu,Pankūkās,krisa martina balsī,tūristu apgarotajās sejās,pelēcīgajā,dūmakainmiglainajā laikapstāklī,kas allaž uz mani iedarbojas labvēlīgi,gājienā pāri vanšu tiltam pārdaugavas virzienā,ik pa laikam apstājoties un raugoties nedzidrajā,tomēr rāmajā daugavā,pēc tam vēl noejot lejā,kur hansabanka brīnumskaisti sakopusi daugavmalu,un vērojot aizsalušo upes daļu,un it kā ar nelegāli-paņemoto-pus/brīvdienu nebūtu gana,es sev šovakar uzdāvināju monotoniju ar ideālu sešu cilvēku (ieskaitot mani) auditoriju - tik ļoti asprātīgi,tik nesamāksloti,tik cilvēcīgi,tik SKAISTI galu galā (pat tie n-tie skati ar dzeršanu un pīpēšanu - štrunts ar to visu,- šeit tā ir māksla!,bet ne jau par to savā būtībā ir filma),lai neteiktu vairāk,ai,un vispār es daudzreiz nepasaku,noklusēju,kaut negribētos,bet daudzkārt liekas,ka pietrūkst to labo vārdu,pietrūkst iemaņu,lai mirkli piekukuļotu,pielabinātu,lai viņš uz brīdi atļauj ar sevi izrīkoties pēc sirds patikas,liekas,ka,ja izteiks vārdos,tā trauslā,jutekliskā,nenotveramā sajūta aiz-zudīs aiz-apvārsnī manas nemākulības vai mirkļa-zūdāmības-likuma dēļ.