vēlu vakarvakarā no ilgstošas normālas neēšanas bija tik nāvīgi slikti,ka likās,no rīta varbūt pat nepamodīšos. likās,ka organismam vairs nebūs spēka elpot,jo katra mazākā kustība prasīja piepūli,sirdij nebūs spēka pukstēt,un tad viss tā vienkārši,nesāpīgi apstāsies. tobrīd nebija spēka aiziet un uztaisīt ēst. uztaisīt. jo nekā gatava nebija,nav. nebija spēka domāt par izglābšanos,cīnīties. vien mazliet iedomāties par viņu. kā viņš to uzņems,vai skums,vai nožēlos,ka nav izdarījis,pateicis šo vai to (kas ir tikai manas iedomas,jo nekā nepateikta nemaz nebūtu),dīvaini. un tad izmisīga lūgšana,kā vienmēr,kad grūti. un tomēr..es esmu šeit. aizvien vēl neēdusi,tūlīt,tūlīt taps brokastis,un būs labi.
nē,man nav anoreksija,vienkārši ir dienas,kad par ēšanu aizmirstas. kad negribas,kad nav laika vai kad ir lietas,kas aizņem prātu vairāk. nomācoši vairāk.