un tā krājas kaudzītē notikumi viens pēc otra,kurus gribas pierakstīt,taču slinkuma vai rakstīt/nerakstīt-apsvērumu dēļ tie paliek pie manis,bet pie manis,lai cik skumji tas nebūtu,atmiņām ir visnesabilākais patvērums,visīsākais mūžs.

vienu gan es jums pateikšu - Plāksteris vārdā Adamss,ko allaž esmu pēc nosaukuma zinājusi,taču nekad redzējusi,šodien tīras nejaušības pēc nonāca pie manis. ieslēdzu tieši uz filmas sākumu (All of life is a coming home. Salesmen, secretaries, coal miners, beekeepers, sword swallowers, all of us. All the restless hearts of the world, all trying to find a way home. It's hard to describe what I felt like then. Picture yourself walking for days in the driving snow; you don't even know you're walking in circles. The heaviness of your legs in the drifts, your shouts disappearing into the wind. How small you can feel, and how far away home can be...) un jutu,ka nedrīkst pārslēgt,ka jābūt labai! un kā tas ar šādām īpaši aizkustinošajām un iedvesmojošām filmām mēdz notikties - īstajā brīdī. svētdienas pēcpusdienā,bezgalpatīkamā vienatnē.

Arthur Mendelson: How many fingers do you see?
Hunter Patch Adams: Four.
Arthur Mendelson: No no! Look beyond the fingers! Now tell me how many you see. You're focusing on the problem. If you focus on the problem, you can't see the solution. Never focus on the problem! See what no one else sees. See what everyone chooses not to see... out of fear, conformity or laziness. See the whole world a new each day!