Neesmu ne baptiste,ne bijusi Mateja draudzē.Mana krustmāte ar bērniem ir.Un man ne visai patīk tā draudze,jo viņus padarīja tādus...bez savām domām.Zini,kad iestājas tas aklais fanātisms.Es nezinu vai mani maz var kur pieskaitīt,es vienkārši ticu.Esmu kristīta luterāņu baznīcā,bet reti eju uz baznīcu,jo neesmu jutusi,ka tas ipaši vajadzīgs.Mans Dievs ir enerģija,kas ir visapkārt,dabā,ar kuru es varu parunāties,kad vien tīk.Tas gandrīz vai vairāk kā no senlatviešu laikiem.Nesen aizgāju uz baznīcu un...jutos lieka.Es nezināju visu tos tekstus,kas jāsaka noteiktos brīžos un man pat nebija laika parunāties ar Dieviņu,cik gribas,jo pārējie jau gāja prom un skatījās uz mani,kas ceļos nometusies lūdza,kā uz dīvainu.Tad es sapratu-labāk aizeju uz mežu un lūdzu tur.Es ticu karmai un budisma uzskatiem un daudzējādā ziņā dzīvoju pēc tiem.kas tad es sanāku?Nezinu.Es vienkārši ticu.