tā pati klasesbiedrene,kura neatnāca,šodien bija bez balss,jeb pareizāk sakot - ar baritona vai basa balsi. šis fakts,protams,pievērš pastiprinātu uzmanību,klasesbiedriem arī jautri. un es pie sevis nodomāju apmēram tā - 'žēl,ka man nav šodien tāda balss'.
un ziniet,tagad man tāda ir. kaklā sūrst,sāp klepojot,krekšķinot un sāp runājot. tikai kurš mani vēl dzirdēs šodien,rīt,cerams,ka vairs ne-parīt,izņemot mammu?
redz,cik tomēr tādām nevainīgām domām liels spēks.
vai tomēr pie vainas šodienas nevainīgais gājiens pār tiltu,kamēr lija,un man,protams,nebija lietussarga,toties bija šalle un kapuce. kamēr tie šausmu-iedvesošie helihopteri lidinājās virs mūsu skolas un virs vanšu tilta,tikai sarkanas uguntiņas bija redzamas,jo debesis tik apmākušās,viss miglā tīts,drūms,depresīvs,tik vien kā tāda neaizgaiņājama sentēvu sāpe pakrūtē,bailes,no briesmām,no kara.