Le ballet
pirms nepilnas stundas pārrados mājās no baleta Bīstamie sakari (Maskata mūzika!). biju jau piemirsusi,ka mūs otrajā balkonā laiž par brīvu,uzrādot mūsu skolas skolēnu apliecību. un kur es biju visus iepriekšējos gadus,šogad kur es biju? un ko es darīšu nākamgad,kad pabeigšu skolu,kad vairs ar apliecību netikšu ielaista par baltu velti? lieki piebilst,ka pēdējo reizi baletu redzēju vismaz pirms deviņiem gadiem,iespējams - tas bija Gulbju ezers,varbūt kāds cits,taču vājas atmiņas atblāzmas manī vēl ir saglabājušās. zilie toņi un skaistas dekorācijas. daudz izsaka,vai ne? pēc šīs izrādes varu teikt vienu - Maskata mūzika ir tik tik baudāma,Orests Silabriedis par to izsakās ļoti precīzi (skatīt Bīstamo Sakaru bukletiņu),taču šobrīd nav īpašas vēlēšanas citēt,jo šaubos,ka kādam,izņemot mani pašu,šie vārdi ko izteiks. sižets jau gaužām pazīstams,kaut vai no filmas 'Cruel Intentions',tomēr darbība notiek marķīzu un vikontu laikos,nekādu pārsteigumu nebija,nebija 'ne vainas',bet nebija arī tā,ka patika tik ļotiļoti,ka no sajūsmas varētu apreibt (gadās arī tā!). tātad,kaut kas,acīmredzot,pietrūka,subjektīvi pietrūka,jāpalasa kādas vecas recenzijas,lai saprastu,jo ko gan es,vienkāršs vidusmēra cilvēks,varu saprast.
es tā pēkšņi iedomājos - kāpēc gan tie bukleti nevarētu būt katrs savā valodā,nevis trīs vienā?! mani,piemēram,tracina tas,ka nevaru atrast vajadzīgo informāciju. te pēkšņi krievu,te angļu mēlē. gribu lasīt tikai latviski. un turklāt buklets maksā divus latus. man bija līdzi tikai 1,20. nebūtu bijušas skolasbiedrenes,paliktu neziņā,par ko vispār ir runa un uz kādu baletu beigu galā esmu atnākusi. turklāt 1/3 no visa bukleta aizņem stulbas un nekam (lasīt - man) nevajadzīgas reklāmas,2/3 vismaz,tātad aizņem anotācijas svešvalodās,un mazāk kā 1/3 paliek priekš tāda lasītāja,kā es. un par to ir jāmaksā divi lati,nu labi,par smukiem baletdejotāju attēliņiem taču arī maksājam,pardon (šodien es mazāk kā par diviem latiem nopirku O.Vācieša dzejoļu izlasi). interesanti,ka tā meitene,mana klasesbiedrene,kura uzaicināja mani uz šo baletu,teikdamās būt kopā ar vēl vienu klasesbiedreni,nemaz neatnāca (neko nepaziņot. vēlāk viņai zvanīju no skolasbiedrenes telefona - viņa necēla). katrā ziņā otrajā balkonā viņa nebija,un nekur citur viņa nemaz nevarēja būt. bet es biju tik noraizējusies,jo,stāvot tramvaja pieturā un gaidot transportu,lai nokļūtu līdz operai,pēkšņi izlādējās mobilais un es nekādi nevarēju paziņot,ka kavēšos (bija sarunāts satikties operā bez desmit septiņos,lai gan es solījos būt vēl agrāk),turklāt tramvajs nenāca vismaz desmit minūtes,un operā ierados tikai piecas minūtes pāri septiņiem,kad balets jau bija sācies bez liekas kavēšanās (nezin kāpēc es tomēr naivi ticēju,ka arī baleti/operas sākas ar nelielu,pavisam niecīgu nokavēšanos,nu tā,lai visi ierodas,pat tādi 'mazliet' kavētāji,kā es,bet ne jau es biju vienīgā,aiz manis ieradās vēl trīs jauni cilvēki. un tā ir allaž - kluss prieciņš par to,ka tu neesi vienīgais,kurš kavē).