tā pati elpa,tikai citā laikā
Nami klusē. Kokos snauž vējš. Spuldzes veras tukšumā. Laikam taču kādam ir aizmirsies tās nodzēst. Spuldzes guļ. Viņas ir aizmigušas ar vaļējām acīm.
Jēkaba baznīcas tornī noskan divi. Šai zvanu dunoņā nav dzidruma. Negribīga atbalss gausi atsaucas kādos tukšos vārtos,kādā šaurā šķērsielā,kādas noliktavas kailajā sienā.
Visa Rīga guļ. Kautkur vienmuļi aizklab zirga pakavi. Rati dobji nodun uz kanāla tilta. Tur vēlīns ormanis ved vēlīnu braucēju.
---
Tad ir atkal klusums,tas tikko dzirdami šalcošais lielpilsētas klusums,kurā vēl itkā samanāmas atbalsis no dienas trokšņiem un steigas.

(G.Janovskis)
grāmata jānodod,bet tā vien gribas vēlreiz pārlasīt,kurš to būtu domājis,to laikam sauc par sentimentalitāti