iestādiet zem mana loga liepu,kura vienmēr ziedētu.
viena no jutekliskākajām,ja tā drīkst teikt,dabīgajām smaržām - liepziedu,turklāt pēc lietus! neesmu pārliecināta,tomēr šķiet,ka atšķirība varētu būt sajūtama tās kvēlākajiem pazinējiem. pirms un pēc. un laika periodā,kad līst. bet ne man. pilsētas bērnam,kuram līdz tuvākajām liepām ir gabaliņš ejams.
vajadzētu uzzvanīt omei un pajautāt - čau,ōm! tavā sētā aug liepas,vai vismaz kāda viena liepa? ja atbilde būtu apstiprinoša,tad manas sajūtu asociācijas izrādītos patiesas. (arī) kad liepas ziedēja,sen tas bija,mēs tur divatā ar kaimiņmeiteni mēdzām spēlēties. iespējams,ar bārbijām un keniem. vai uz ļoti savāda sētas krēsla tēlojām popzvaigznes. biju lepna,ka māku taisni noturēt meldiņu,atšķirībā no viņas,lai gan balss man klusiņa. tomēr klusībā apskaudu viņu,jo viņa mācēja madonnas american pie vārdus,kaut tikai izlikās mākam. es labprātāk dziedāju kaut ko no latviešu repertuāra. drošāk tomēr. nekļūdīties. vai cēlām smilšu pilis oranžbrūnā smilšu uzbērumā,kas nebūt nebija domāts,lai tur spēlētos. vēlāk par to dabūjām rājienu. vai augstāk par zemi,vai klasītes. un gumijas,gumijas lecām! bijām tikai divas,tāpēc gumija tika pārgriezta un apsieta ap kastaņkoku. koks kā iztrūkstošais trešais dalībnieks.
liepziedu smarža nedalāmi sajaukusies ar kaķu čuru aromātu. arī mūsu okopētais smilšu uzbērums nebija izņēmums.
mēs varbūt darījām to visu,vai tiklab neko no minētā,nu,taisni tad,kad liepas ziedēja. jo varbūt liepa(-s) tur nemaz nav un nezied(-ēja). ja nu es sajaucu ar jasmīnziedu smaržu un nekādas liepas tur nebija (tad tās bija kur citur,jo neglābjami iespiedušās sajūtu-atmiņā). nespēju savām asociācijām neko padarīt. dažkārt tās nav saprātīgas,bet patīkamas gan.