tumši tumši zaļie koki ir nomācoši
un debesis,kad saule aizgājusi,tik tukšas un skumjas
vienīgās dzīvības pazīmes izrāda satrakojušies putni,kas ķērkdami šaudās garām
suņu rejas,cilvēku sarunas,no kurām ik pa laikam izlaužas kāds izsauciens,kliedziens
kaut kur vēl dauza bumbu
un nerimtīgais mašīnu troksnis monotoni nemainīgs dienā vai vakarā

vai drīkstu cerēt,ka kādreiz man būs citi vakari,citi saulrieti citās mājās,tajās,kuras ar sirdi (un 'papīru' arīdzen) varēšu saukt par savējām? kaut tikai savu mīļo istabu varētu paņemt līdzi..