desmit santīmi
iedomājies: nokavējusi trolejbusu,ieraudzīju braucam autobusu,skrēju,cik nu tas bija manos spēkos,jo pietura atradās vairākus metrus tālāk,un pa to īso laiciņu paspēju sajusties komiska,un vienlaikus bija vienalga,ko par mani varētu padomāt,teiksim,autobusa šoferis,kuram,iespējams,šis skats nepalika nepamanīts.
spītējot atkal jau pārsmagajai somai,kuru allaž nēsāju uz kreisā pleca,lielai un piebāztai matemātikas mapei (gatavojoties ieskaitei) kreisajā rokā,tiem mākslīgajiem ziediņiem,par kuriem pirms kāda laika rakstīju un kurus atļāvos nodēvēt par japāņu ķiršu-ziediem,kuri tik gari,ka,turot uz leju,gandrīz aizskar zemi (jā,jā,beidzot nopirku vēl dažus zarus un tagad buķete izskatās gandrīz tāda,kādu es to vēlējos redzēt) - otrā rokā,un lielo Pringles paku labajā padusē iespiestu, ar šo visu bagāžu es vēl ar kreiso roku pūlējos no somas izdabūt maku,jo bija jāpērk biļete,lai gan,atzīšos,uz brīdi pavīdēja doma konduktorei pateikt,ka man pilnas rokas un nespēju maku no somas izvilkt. iztēlojos visādas konduktores reakciju variācijas. pedantisko - nē,nekā nebūs,sameklējiet,piedāvāšanos paturēt kaut vai mapi,lai tikai cilvēkbērns samaksātu naudu un nopirku biļeti,pofig reakciju vai tādu,kad nesaprot,ko esmu pateikusi latvju mēlē un aiziet tālāk it kā manis nemaz nebūtu,saprotošo - nu,labi,labi,ja drīz jākāpj,tad nekas,pievērsim uz to acis un tamlīdzīgas. tūlīt pēc iekāpšanas raudzījos,vai nav kāda brīva sēdvieta - nebija. tomēr autobuss nebija pilns. lai nu kā,maka izdabūšana no somas nebija tik neiespējams process,kā sākumā likās. izvilku maku,saskaitīju naudiņu,iedevu konduktorei. tajā brīdī vai brīdi iepriekš,tas nebūtu tik būtiski,viņa man labsirdīgi paziņoja - re,tur atbrīvojās vieta. jūs varat iet apsēsties. uz ko es atbildēju,ka tūlīt kāpšu ārā,nu,nevis tūlīt,bet drīz,pārlaboju. raudzījos laukā pa logu,tobrīd neko nedomādama,ja vien tas vispār ir iespējams,kad pēkšņi no mugurpuses parādījās konduktores plauksta,kurā gozējās desmit santīmu monēta. kādu sekundes desmitdaļu nesapratu - esmu par daudz iedevusi vai par maz? bet viņa man teica : ņemiet naudiņu,noderēs! es,protams,šaubīgi paņēmu,lai gan šī situācija šķita ļoti dīvaina un neparasta priekš tik parastas trešdienas parastā autobusā. tajā īsajā mirklī,kad viņa man priekšā turēja savu plaukstu ar desmit santīmiem,es paspēju ievērot viņas bezgala labsirdīgos un mātišķos vaibstus. nevarēju viņai dot vairāk par gadiem piecdesmit. sievietei bija biezi,tumši mati,un pieri klāja mazliet izpūrusi čolka. tā nu es kādu brīdi vēl stāvēju turpat,domāju par nule notikušo,skatienu vērsdama pret logu un radīdama iespaidu,ka manis tur nemaz nav un viņa nav pastrādājusi šo mazo noziegumu. pietura. viena pirms manējās,bet es izkāpu. jo man kļuva mazliet neērti. un arī sastrēguma dēļ. ja nu viņa pārprata,ka es tikai vienu pieturu braukšu? tad es izskatītos pēc tādas,kas ļaunprātīgi izmanto viņas labo sirdi. un vispār,kāpēc viņa domā,ka tie desmit santīmi man noderētu? kāpēc tieši desmit? kāpēc puse? kāpēc es sadzirdēju viņas intonācijā līdzjūtību un tādu kā žēlumu,ja patiesībā es tajā brīdī jutos pietiekami apmierināta ar dzīvi un pat līksma,lai gan pieļauju,ka ārēji tas nebija manāms? kā jau es paredzēju,mājās nokļuvu ātrāk,nekā autobuss. iztēlojos,kā konduktore skatās man nopakaļ,smagnēji slājam pa trotuāru gar autobusu,itin kā zābaki būtu mīkstu jūrmalas smilšu pilni. varbūt viņa zināja,ka šī nemaz nebija tā pietura,kurā man jākāpj ārā. varbūt arī nē.