jūtos kā apstājies laikrādis. iestindzis ne vien 24 stundās,bet nedēļā,mēnesī un gadalaikā - pie ausīm un acīm piekaltušā ziemā,izņemot reizes,kad sniegs labprātīgi piestrādā par dārzkopi un laista cik nu jaudādams. ja vien gadalaikam ar to kāds sakars tiešā nozīmē.
gluži kā retro-pulkstenis manā istabā. no ārpuses gaužām vienkāršs,primitīvs,neizteiksmīgs,varbūt pat neiederīgs interjerā (par to lai spriež interjerdizaineri). lai arī nolikts pārredzamā,tātad izdevīgā vietā gan priekš tā ilggadējā saimnieka gan ciemiņa,kurš vēlētos tapt informēts par laikrāža īkšķa un rādītājpirksta attālumiem vienam no otra. bet nedrīkstam nosodīt sliņķi,kuram tas pieder. jebkuram ir tiesības uz netraucēta klusuma baudīšanu,pēc kura izslāpst ikkatrs,kaut tikai vienu dienu -no rīta līdz vakaram- pavadot ārpus mājas pilsētā. kāpēc arī mājās sevi jāpakļauj laika ierobežojuma normām? un vēl tas skaļais,stindzinošais modinātājzvans - sargiet ausis,jei bogu!
kad saimnieks pirms dažām dienām kārtoja istabu,viņš pulksteni uzgrieza,pareizāk sakot - tā mehānismu. reizēm viņš mēdz aizdomāties par to,cik šis pulkstenis īstenībā varētu būt sarežģīts un kā tas darbojas,bet no domāšanas vien vieglāk nepaliek.
dienu,pusotru laikrādis gāja pa iemīto taciņu uz riņķi vien un,kā pieņemts,- pa kreisi. saimnieks pat nenojauta,ka no tādas iešanas var sareibt galva un sajukt visi virzieni,iestāties apjukums,panika,sākties vemšana,sliktākajā gadījumā to sagaida koma vai pat klīniskā nāve. priekšmetiem nav sirds vai dvēseles,priekšmeti ir nejūtīgi,tos neuzrunā uz viņš vai viņa,bet tas vai tā. šīs neapgāžamās patiesībās viņam iedzītas prātā jau sākumskolā.
varbūt saimieks nenojauš arīdzen to,ka pulkstenis viņam netraucētu vairāk par garām braucošu tramvaju vai eiropas-hitu-radio no kaimiņu dzīvokļa. tik vien,kā pa retam uzgriezt laikrādi,lai tam atkal sāktu pukstēt mehāniskā sirds ierastajā vienmuļajā ritmā,viņam sagādā grūtības. tāpat nevaram izslēgt iespēju,ka,iespējams,laikrādis pats ir savs saimnieks.