V(ientuļ)diena.
vakar bija tā sajūta,ka būtu ko teikt. šodien varu pateikt to pašu,bet nav vairs tās sajūtas. skumjas un gaišas cerības vienlaikus. saujiņa laimes no gaistošiem sapņiem vien.
iespējams,sajūta pazuda tieši tāpēc,ka šodien patiesi ir valentīndiena (šaubu nav). un pārvērtās blīvos dubļos,no kuriem labuma nekāda,tikai netīri zābaki.
lieniet ārā no pagultēm. un nez no kurienes,kā uz burvju mājienu saradušies tik daudz laimīgo,kuri viens otru atraduši. viņiem ir labi,šodien,šeit un tagad. par rītdienu domāsim rīt. neironizēju. gluži vienkārši domāju,ka tās attiecības lielākajai daļai ir tikai tāpēc,lai izbēgtu no vientulības,aiz aprēķina. tādu es redzu pasauli šodien. un tā krasi atšķiras no tās pasaules,kurā dzīvoju,jeb gribētu dzīvot.
pēc filmas lepnums un aizpriedumi noskatīšanās pārņem mokoša sajūta,jo saproti,ka nekas tāds šodien nav iespējams,lai gan cerību neturpināsi zaudēt. tāāda mīlestība,romantika,mulsums. un filmas beigās tu apver - nav bijis ne skūpsta,ne bučas uz vaiga,nekā. bet tā stiprā saikne,kas viņus vienoja,to visu atsver. un būtiskais ir kļuvis saredzams kādā citādākā veidā.
protams,katram gadsimtam savi trūkumi,savas gaišās,tumšās puses. man allaž licies,ka neiederos. ne tur,ne šur. iespējams,nekur. šoreiz atļaušos novelt vainu uz gadsimtu. neīstajā laikā piedzimu. par vēlu. 18.gs. anglija būtu viena no alternatīvām. šodien es varu tikai censties saprast,pieņemt pasauli,kurā ar sakostiem zobiem jāturpina dzīvot. varbūt,ka ir vēl kāds,kurš jūtas līdzīgi. un mēs taču varam uzburt šeit savu gadsimtu. abi kopā.