es arī agrāk,salīdzinājumā ar saviem viennaudžiem,esmu pie sevis domājusi,ka,es nu gan esmu pieaugušāka par viņiem. ne man tādas muļķības,stulbi joki,pīpēšana,dzeršana (vienu laiku) prātā,ne kas. tagad saprotu,ka tā vienkārši bija nopietnība. citādāks raksturs. vērtības,kuras manī 'ielika' vecāki.
tu jau arī droši vien būsi redzējusi jauniešus,kuri domāšanā,uzvedībā ir manāmi nobriedušāki. varbūt ciešanas un sāpēs mūs padara par pieaugušiem? grūtības noteikti. tas,kā mēs spējam ar tām tikt galā.