Kad biju maziņa, gribēju sev garus, garus matus, bet man bija tikai peļastītes. Tad, sestā klasē mainot skolu, nogriezu īsus - jauni mati, jauna dzīve...
Tagad jau pāris gadus atkla audzēju. Spītīgi. Biezu matu vilnis pāri pleciem. Man tomēr patīk ar tiem rotaļāties.
Bet esmu ievērojusi, ka līdz ar matiem mainās mana būtība. Vismaz ar matu krāsu. Pietiek ar pāris sārtām šķipsnām, lai justos par sevi drošāka. Man mati ir kā sava veida maska. Neviens jau nezin, kas notiek galvā, zem tiem.