vientulība masu sarīkojumos.
attempts to keep myself warm and sane
6.4.24 17:37
Naktī uz Lieldienām laiks pagriezās stundu uz priekšu, nezināju. Es nokavēju saulrietu uz kuru gribēju piecelties, lai dotos uz tiltu to sagaidīt. Bet biju uz baznīcu Varvikas iespaidīgajā katedrālē, kurā skaisti dziedātāja Church of England baznīcas koris, baznīcas jaunais mācītājs mūs apsvaidīja ar svēto ūdeni (10.gadsimta tradīcija, viņš teica), un mēs pēc svētā vakarēdiena kopīgi izrotājām koka krustu ar narcisēm un tulpēm, kuru pēc tam, grandiozo ērģeļu pavadībā dziedot "Thine be the glory", iznesa ārā nolikt pie baznīcas durvīm. No baznīcas nākot ārā, bērni dalīja Cadbury šokolādes olas.
Es vēl joprojām nespēju pierast pie laika maiņas, no rītiem nevaru piecelties, taču vakari ir kļuvuši tik gaiši - gandrīz līdz astoņiem. Man, cilvēkam, kas iet agri uz darbu un bieži nāk vēlu mājās, šī ir tik tīkama pārmaiņa, liekas, ka tā uzdāvināta tieši man, lai man arī beidzot tiktu dienas gaisma. Vakaros nevaru aiziet gulēt vecajā laikā, tāpēc iegūstu papildus stundu, taču no rīta to atkal pazaudēju.
24.2.24 15:29 - par koncertiem
redzēt José González koncertā Rīgā 22.gada vasarā bija negaidīti (pēdējā brīdī nopirku biļeti, nezinot par viņa uzstāšanos), neaizmirstami, intīmi un saviļņojoši. ir, protams, forši būt koncertos Londonā, esmu ļoti pateicīga par katru, ko esmu apmeklējusi, ir grūti atrast izpildītāju, kurš Londonā neuzstātos, īpaši pateicīga esmu par tiem mūziķiem, kas Latvijā vēl nav uzstājušies. taču būt koncertā Rīgā ir kaut kā īpašāk, izredzētāk.
ieraudzīt José González Parīzes vilciena stacijā ejot cauri drošības pārbaudei, lai dotos ar to pašu Eurostar vilcienu uz Londonu, arī bija negaidīti un neaizmirstami. baltā t-kreklā, tumšas krāsas biksēs, kedās, ar ģitāru un skaistiem, bieziem čirkainiem matiem es viņu atpazinu uzreiz, taču katram gadījumam ierakstīju viņa vārdu un 'London gig' gūglē, lai parādītu savai menedžerei. jā, patiešām, viņam tanī vakarā bija uzstāšanās Londonā, kas, protams, bija izpārdota. menedžere teica, lai ejot ar viņu parunāt, kad, pēc drošības pārbaudes mēs viņu redzējām stāvot vienu, varbūt kādu gaidot. vai viņa mani nemaz nepazīst?
runājot par koncertiem, es tos neapmeklēju tik bieži. mans mērķis ir bijis redzēt savus pašus mīļākos izpildītājus, ko man ir gandrīz izdevies sasniegt. (un šis ir nevis festivālos, bet viņu personīgajos koncertos. esmu bijusi tikai vienā īstenā festivālā Anglijā, kur redzēju Justin Bieber un Rihanna). mana atmiņa ir ļoti slikta. varbūt būtu bijis jāpieraksta, taču šos es atceros:
Bon Iver (divas reizes)
Sufjan Stevens (šķiet, divas vai trīs reizes)
Joanna Newsom (šķiet, divas reizes)
Kings of Convenience (divas vai trīs reizes Londonā - viņus, protams, pirmo reizi redzēju jau Rīgā 2006.gadā)
+
Juana Molina
Yann Tiersen
Tallest Man on Earth
Samamidon
Bonnie Prince Billy
Peter Broderick
Jacob Collier
James Blake
Beirut
Anohni
Julianna Barwick
Jasmine Power
Arcade Fire (Devendra Banhart iesildīja)
Patrick Watson (2020.gada martā, neilgi pirms pirmā lockdown, Loney,Dear iesildīja)
Hanne Hukkelberg
Jonsi (universitātes laikā iznāca viņa solo albums, Sigur Ros redzēju jau Rīgā kādus pāris gadus atpakaļ )
Mika (universitātes laikā ļoti patika, kad iznāca viņa pirmais albums)
Babyshambles (viņi uzstājās manā universitātes pilsētā lokālajā bārā, kad satiku Patriku)
Patrick Wolf (ļoti patika universitātes laikā)
We Are Scientists (ļoti patika universitātes laikā)
Ingrid Michaelson
Rae Morris (kad tikos ar Fryars)
+ vēl pāris grupas/ izpildītāji, ko šobrīd nevaru atcerēties.
Damien Rice vienmēr nokavēju, kad biļetes jau izpārdotas vai koncerts tikko bijis.
Radiohead būtu sapnis redzēt. Taču tuvākais sapnim būs iespēja redzēt The Smile martā. :)
Flyte neredzēju, jo netīšām nopirku biļeti nepareizajā pilsētā...
Šonedēļ redzēju 1975 izpārdotā O2 arēnā, kurā nebiju bijusi 14 gadus kopš Arcade Fire. Šoreiz biju nevis pūlī skatuves priekšā, bet pavisam kaut kur augšā sēdvietās. Sajūta bija savādāka - nekad tik tālu no izpildītājiem neesmu bijusi, taču citu biļešu pagājušajā septembrī jau vairs nebija. Tomēr esot vienai no ~20 tūkštoša, izbaudot katru minūti, un saņemot no grupas tik daudz labas enerģijas, tas manī atkal atmodināja vēlmi būt koncertos.
26.12.21 14:50 - Ziemassvētki '21
Vēl vieni Ziemassvētki Anglijā, trešie pēc kārtas, un šie - pat ar biļetēm kabatā un potenciālu iespējamību doties, bet pēc daudz pārrunām, asarām un par un pret, ar smagu sirdi izlemjot atcelt lidojumu bez pārcelšanas. Lēmumu pieņemšana, kad ir divi varianti, man vienmēr ir sagādājuši lielas grūtības. Pat pieņemot lēmumu, liekas, ka neesmu izdarījusi pareizo. Lai nu kā, pēc samierināšanās ar apstākļu nelabvēlību, es sev apsolīju, ka centīšos darīt visu, lai varētu šos svētkus sagaidīt ar īsto sajūtu, kas šajos laikos ir visai sarežģīts uzdevums. Jā, būšana kopā ar ģimeni, protams, ir neatsverama svētku sajūtas sastāvdaļa, taču svētki ir arī sirdī un tradīcijās, un jātzīst, arī pāris materiālās lietās. Tad nu izmantoju rakstīšanu, lai saliktu visas domas pa plauktiņiem un atskatītos uz to, kā es sev mēģināju radīt Ziemassvētku sajūtu.
Pirmais: beidzot saņēmos un aizgāju uz dievkalpojumu ceturtajā adventē uz baznīcu, par ko jau sen biju dzirdējusi labas lietas, un ne par velti. Mācītāja Ārona sprediķis bija tieši tas, kas manai dvēselei bija nepieciešams.
Otrais: izdomāju, ka Ziemas Saulgriežus gribu atzīmēt mežā, tieši pirms saulrieta (no pagānu saknēm negribu izvairīties, lai ko par to teiktu baznīca). Ar bungām uz pleciem, mazo trejdeksni kabatā un salvijas lapu smaržkociņu devos uz vietējo mežu, lai atzīmētu Gaismas atgriešanos un uzvaru pār tumsu ar pāris latviešu tautas dziesmām. Meža baloži mūs satraukti vēroja no augstajām priežu galotnēm, kad draugs aizdedzināja pāris izkaltušos latvāņus un es dziedāju un situ ritmu ar buffalo bungām.
Trešais: aizdomājos, ka būtu labi, ja varētu uztaisīt puzuru, ko neesmu taisījusi kopš bērnības, taču draugs teica, ka būs grūti atrast niedres vai ko līdzīgu. Mums abiem par izbrīnu, tanī pat dienā, Ziemas Saulgriežos, ejot pastaigā pa mežu, ieraudzīju izkaltušus latvāņus, pārlauzu un uzreiz sapratu - šie būs lieliski piemēroti! Izgatavoju divus un iekāru logā vienu virs otra. Sava veida meditācija bija tos gatavot.
Ceturtais: izdomāju, ko ēdīsim Ziemassvētku vakarā un Ziemassvētku dienā - savienojot latvisko ar anglisko. Steiks ar kartupeļiem un sautētiem kāpostiem un ābolu karstais dzēriens ar krustnagliņām, kanēli, apelsīnu 24-ajā, un krāsnī cepti dārzeņi ar cūkgaļu ar krustnagliņām un medus glazūru, kā arī cepti āboli ar saldējumu saldajā 25. decembrī. Gatavojām kopā un viss izdevās ļoti garšīgi! Iepirku visus produktus pirmssvētku burzmā, kā jau pienākas.
Piektais: man būtu jākaunas, bet labāk vēlāk, nekā nekad - pirmo reizi uzcepu pīrādziņus. neesmu nekad gatavojusi pati, no mīklas līdz gatavā varianta. nesanācā tik labi, cik mammai, bet draugam garšoja, kas jau ir liels sasniegums. to smarža jau pati par sevi priekš manis ir Ziemassvētku sajūta, un to visu pavada skaistas atmiņas par palīdzēšanu tos gatavot bērnībā.
Sestais: pirmajos Ziemassvētkos piesēdos pie viņa vecāku klavierēm un divatā dziedājām mīļākos korāļus angliski.
Septītais: mums nebija eglīte, jo mūsu studijas dzīvoklī ir pārāk maz vietas, un arī nekādi citi mēs to nebijām izrotājuši, ja neskaita adventes vainagu un puzuru, draugam tādas ārišķības ne pārāk patīk, taču tieši Ziemassvētku vakarā charity veikalā pie autobusa pieturas atradu skaistu eņģeļa svečturi, kas Ziemassvētku vakariņās kalpoja par atgādinājumu eņģelim Gabrielam.
Astotais: atvēru paciņas no Latvijas Ziemassvētku vakarā, sazinoties ar mammu, omīti un tanti.
Devītais: noskatīju lūgšanu pirms vakariņām 24.decembrī (tai vajadzētu kļūt par tradīciju)
Desmitais: saņēmu pavisam negaidītu drauga uzrakstīto kartiņu un mazu dāvāniņu 25.decembra rītā, ko atradu uz gultas, lai gan bijām teikuši, ka viens otram neko nedāvināsim - tieši pirms svētkiem nopirkām jaunu gultu un matraci, kas bija lieli izdevumi mums abiem un teicām, ka tā būs mūsu dāvana viens otram.
4.4.21 08:57
Piecēlos piecos no rīta ar svarīgu misiju - doties skatīt Lieldienu saullēktu vienā no populārākajiem skatu punktiem Londonā - Parliament Hill, no kura paveras lielisks skats uz visu pilsētu un tās ievērojamākajām celtnēm. Brauciens ar taksi ved caur tukšajām, tikai mums piederošajām Londonas ielām, caur austrum-uz ziemeļlondonu, dažām tik labi pazīstamām, mīļām, atmiņu pilnām vietām. Lēnām, bet pārliecinoši kļūst aizvien gaišāks, taču apzināti neskatos pulkstenī, nav jēgas, ja nokavēšu - tā tam būs būt, neko izmainīt vairs nevar. Nenokavēju. Esmu 8 minūtes pirms. Uzkalnā jau gaida vairāki cilvēki - viena liela grupiņa, vairāki pāri un viens entuziastisks, spēlēties gribošs kollijs, kurš pieder vienai no sievietēm ar skandināvu akcentu. Cilvēki dzer līdzpaņemto kafiju, dalās ar pašizceptiem našķiem, un it pa laikam dzirdu izskanam vārdu Jēzus un baznīca. Vienam rokās redzu bībeli. Tā vien liekas, ka mūs kas vieno, netikai atrašanās vieta. Mēs visi gaidam ar nepacietību 28 minūtes pāri sešiem, lai saule izlauztos cauri mākoņainajām debesīm. Atkal apzināti neskatos pulkstenī, taču dzirdu kādu sakām, ka esot saullēkts. Nekas nemainās. Ne kļūst gaišāks, ne saule parādās. Mēs visi turpinām gaidīt, nepacietīgi un neatlaidīgi. Kaut kam taču jānotiek, ja turpināsim gaidīt. Saulei taču kaut kad jāparādās. Šodien sola saulainu, +15 grādu siltu dienu. Taču man ir auksti, un pamazām kļūst aizvien aukstāks, sāk salt kājas, rokas un deguns. Ziemas dūnu mētelis, flīša jaka un termālā apakšveļa te neko nelīdz. Vai tiešām bija vērts celties tik agri no rīta, lai redzētu šo pelēko skatu uz Londonu un nosaltu? Tuvojas pulkstens septiņi, un dzirdu sievieti ar suni sakot, 'Es padodos', pirms viņa pagriežas uz māju pusi. Nodomāju, ka man arī drīz jāiet, lai gan citi vēl turpina gaidīt, bet pirms tam nolemju, ka jāatrod bībelē rakstu vieta par augšāmcelšanos un jaizlasa pāris panti. Apsēžos uz viena no soliņiem, un, it kā ar Dieva pirkstu vērta, man priekšā stāv atvērusies tieši Augšāmcelšanās rakstu vieta - Lūkas 24:57! "Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. (...) Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada."
Mājupceļā domāju par šī rīta piedzīvoto - saullēktu bez saules. Man tā vien šķiet, ka man tas bija jāpieredz, lai tiktu atgādināta svarīga dzīves un ticības mācība - saule ir vienmēr, pat tad ja tu to neredzi. Ir viegli ticēt lietām, kuras redzi, tāpat ir viegli ticēt labajam, kad viss ir labi, bet ne tik viegli, kad ir otrādāk. Iespējams, ka Dievs tādā veidā mums atgādina, ka ir klātesošs pat tad, kad mums šķiet, ka Viņš mūs ir pametis. Arī sievas, kad devās uz Jēzus kapu, redzēja, ka tas bija tukšs - kāda vilšanās, izbrīns, neziņa un neizpratne. Arī es gaidīju skaistu saullēktu, kas izlaužas cauri mākoņiem, iespējams tāpēc, ka tradicionāli tādu to sagaidām. Domāju, ka tas man palīdzēs atgādināt par skaisto augšāmcelšanās vēsti, taču nepieredzēju neko no tā, kā to biju iztēlojusies. Bet vai tāpēc putni mazāk šorīt dziedāja, un mazāk priecājās par jauno dienu? Domāju, ka nē.
Tikai tagad manu istabu piepilda šī tik ilgi gaidītā saule, tik spoža un sildoša, kādu biju cerējusi.
'Es padodos', teica sieviete uz kalna. Es ceru, ka Tu nepadosies. Priecīgas Lieldienas, lai ko Tev tās nozīmētu.
2.3.21 15:51
priekšpēdējā februāra diena un tās galvenais notikums - mana pastaiga caur mežiem un pļavām, bet šoreiz nepieredzētā kombinācijā - ar suni Billiju. sajūtos kā atbildīgs gids, vēlos, lai pastaiga ir perfekta garuma un interesanta priekš Billijas, lai viņai patīk mans izvēlētais maršruts. man patīk vērot viņas entuziasmu, un kuru ceļu viņa izvēlēsies pati, pirms manām norādēm, kad esam nonākuši krustcelēs. viņa man liek daudz smieties par viņas dīvainībām, kādas citiem suņiem nepiemīt. dažreiz man šķiet, ka viņai piemīt lieliska humorizjūta, ko viņa pati neapzinās, vai, ka viņa mani speciāli cenšas sasmīdināt. kaut uz pusotru stundu varu iztēloties, ka dzīvoju šo tik daudziem ierasto, un, pēc viņu domām, ne pārāk īpašo dzīvi. ka esmu viena no britu vidusslāņa, viena no tiem, kurus redzu manās pastaigās, tie, kuriem šajā rajonā pieder privātmājas ar skaisti iekoptiem dārziem, ir ģimene ar bērniem, labs un stabils darbs, viens vai vairāki suņi, un viena vai vairākas mašīnas.
šis ir īpašs laiks pirms kokiem atveras pirmie pumpuri, pirms krāsas un fons sāk mainīties. tie itkā vēl nepacietīgi nogaida, lai pārliecinātos, ka sals vairs nenāks atpakaļ. man patīk vērot skatus, kas paveras caur kailajiem kokiem un krūmiem, kas jau drīz būs lapu aizsegti. šis ir pēdējais brīdis, kad kokus var redzēt kailus, neapģērbtus, tie nekaunas, bet stalti nes savus augumus, izslējuši zarus pret debesīm. mans draugs mēdz teikt, ka koki mums nodod ziņas, īpaši no mūsu senčiem, viņš tās saredzot caur krāsām. viņš arī domā, ka koki respektējot viens otru, tie nekad necenšas iejaukties otra personīgajā teritorijā. turklāt es jūtu, ka koki mani uzlādē un zinu, ka viņiem es rūpu, tāpat kā viņi man.
tieši vienatnē un dabā esot, man izdodas satvert un izgaršot to sajūtu, kas ir tik pirmatnīga, sena, bet viegli atpazīstama. ilgas pēc šīs sajūtas jau pāris gadus ap mani virmo, tā ir bijusi dzinējspēks daudzām manām dziesmām, ļāvusi novērtēt dabu man apkārt, londonā, vācot un kaltējot dažādus ārstnieciskus augus, radot dabu sev apkārt ar mājas augiem, ienesot dabu mūsu betonētajā komunālajā pagalmā, un skatoties dažādus 'youtube' video ar meitenēm, kas dzīvo pasakainu dzīvi nekurienes vidū, vai tas būtu amerikas kalnos, vai zviedrijas ziemeļos. ar skaudību un vienlaikus apbrīnu šie nekad nesatiktie, bet iedvesmojošie cilvēki aiz ekrāna ir mani vislielāki elki, aizvietojuši holivudas zvaigznes, tie, par kuriem kādreiz būtu varējusi lasīt tikai grāmatās, un iztēloties, ka dzīvoju viņu dzīvi. man šķiet, ka varbūt mēs pilnībā nepieaugam līdz ļaujam tam, kas mūs vēl tur bērnībā, īstenoties. iespējams tieši šī nepārraujamā saikne ar trīspadsmitgadīgo Lāsmu man liek justies kā 23-gadīgai, nevis 33. mēs abi ar draugu pēc gadiem ilgas maldīšanās esam attapušies tur, kur gribējām palikt bērnībā - skraidot ar basām kājām pa pļavu, esot ārā līdz pat tumsai vai līdz vakariņām, nekādi negribot nākt iekšā, jo ārā taču ir vislabāk, rāpjoties kokos (viņa gadījumā), sēžot pie ugunskura, ēdot tikko nogatavojušos dārzeņus un augļus no dārza, vērojot zvaigznes bez lielpilsētas mašīnu trokšņa un lampu spožuma. varbūt bija tie 20-ie jāpavada peldot pa straumi londonas metropolē, lai saprastu, ka nekas no tā laimi nenes. saprast to, ka nauda arī pēc sūras strādāšanas būs tikai, lai izdzīvotu, nevis dzīvotu.
un tieši tanī pašā vakarā uz mana yogi tējas maisiņa bija rakstīta šāda atziņa: without realizing who you are, happiness cannot come to you ('līdz kamēr neapzinies to, kas tu patiesībā esi, laime pie tevis nevar atnākt'). pat tējas maisiņi dzīvē nav tikai sagadīšanās.
8.9.20 12:04
redzēju sapnī lielu zirnekli rāpojam pa baltām sienām. man ir bailes pat no maziem, bet šis bija tāds, no kura paniski bail. sākumā ieraudzīju vienu, pēc tam vēl vienu, un vēl... nesapratu, kur tik daudzi radušies. saucu mājas biedreni palīgā, lai tā palīdz no tiem tik vaļā. baidījos, ka tie ieies manā istabā.
tanī pašā sapnī redzēju milzīgus taureņus, kas paslēpušies manā dārzā zem plastmasas kastes, lai pārziemotu. man to kasti vajadzēja, un mēģināju to uzmanīgi pacelt, bet viens taurenis, manis iztraucēts, izlīda no kastes apakšas, un pacēlās gaisā, izpletis savus koši sarkanīgos spārnus - tas bija vislielākais taurenis kādu jebkad esmu redzējusi, nezināju, ka tie var būt TIK lieli.
un tā vien šķiet, ka ne par velti es par šīm lietām sapņoju. šis laiks manā dzīvē ir pilns ar pārdomām par dzīves jēgu, sevis atrašanu, par to, ka kaut kas jāmaina dzīvē, karjerā, jāmaina fokuss...
un te daži sapņa skaidrojumi:
* Sapņošana par zirnekļiem var nozīmēt, ka tu neesi sinhronizācijā ar savu pašreizējo dzīves situāciju.
* Zirneklis var apzīmēt sekojošo: melu tīmekli, uzticību, kas var tikt pārbaudīta / izaicināta, vai ka tevi kaut kas uztrauc un tu jūties iesprostota. Šī iesprostošanas sajūta dzīvē var būt caur kaut ko, kas nav acīm redzams: darbs, finansiālas raizes, problēmas dzīvē.
* Sapnis par lielu zirnekli, kas nāk tev pretim norāda, ka tu drīz pieredzēsi ievērojamus panākumus.
* Sapņot par sarkanu tauriņu ir laba zīme. Tas ziņo par pozitīvām pārmaiņām, labu veiksmi, un pārticību, kā piemēram, jaunu darbu, jaunām attiecībām vai jaunu sākumu.
* Taureņi sapnī bieži reprezentē ilgu mūžu, romanci, spiritualitāti, prieku un radošumu. Tas var reprezentēt jaunu domāšanas veidu tavā dzīvē, vai jauna perspektīva rašanos.
* Sapņot par taureņiem var norādīt uz pārmaiņām, kurām tu ej cauri savā dzīvē - karjerā, attiecībās, vai jebkurā dzīves jomā.
28.7.20 08:12
modinātājs turpināja mani celt augšā, līdz piecēla pašā emocionālākajā sapņa punktā - tā gribēju zināt kā tas viss beigsies. sapnī es ar vecākiem (kas ir šķīrušies) Rīgā, netālu no mūsu mājām, gājām pa ielu, un es ieraudzīju pavisam vārgu kaķi, kas vilka savas ķepiņas, un izskatījās pavisam nelāgi. kad ieraudzīju, ka tas taisās šķērsot ielu, un pavisam nesaprot, kur atrodas un ko dara, es lūdzu vecākiem, lai atļauj to paņemt mājās. tētis pacēla kaķi, tam klāt celefāna maisiņā bija piestiprināta zāļu paciņa, izskatījās, ka tā īpašnieks ir no citas valsts, un nav gribējis, vai varējis vairs rūpēties par slimo kaķīti. tētis tad runāja ar mammu par šīm zālēm, es neko no tā nesapratu, vai nedzirdēju. devāmies mājās. es kaķi neizlaidu no acīm, biju viņam klāt visu laiku. iespējams, ka bija svētdiena, vai vēls vakars, tāpēc nevarējām to aizvest uz vet klīniku. kaķis izvēma kaut ko, un pēc tam sāku vemt arī es. es redzēju kaķa acīs it kā atvainošanos par to, it kā viņš justos vainīgs, un man viņa dēļ kļuvis slikti. es nepacietīgi gaidīju, kad mamma iedos man tableti, kas bija paciņā, uz ko liku visas cerības, ka tieši tā viņam palīdzēs, lai gan aizvien nezināju, kas tā par tableti. skubināju mammu, lai taču beidzot iedot viņam zāles, viņam ir slikti. tableti nesaņēmu, taču izdomāju, ka jāiedod viņam ūdens. ielēju traukā, bet sapratu, ka tas par dziļu, un pārlēju rokā. kaķis dzēra ilgi jo ilgi, pavisam izslāpis, un es lūdzos, lai ūdens izrādītos brīnumainās zāles, kas viņam palīdzētu.
modinātājs nebeidza rimties, man bija jāceļas augšā, zinu, kas tas ir muļķīgi, bet liekas, ka esmu atstājusi kaķi vienu, kas viņam tagad palīdzēs?
26.7.20 21:29 - pastaiga
es mīlu vietu, kurā dzīvoju, lielākoties tāpēc, ka tā ir tik tuvu dabai, neskatoties uz to, ka esmu Londonā. tāpat mīlu vasaras lietu, pirms un pēc smaržu / sajūtu. izgāju pēcpusdienas pastaigā, aizdomīgiem lietus mākoņiem mijoties ar tīrzilām debesīm, ar kafiju līdzpaņemamā krūzē, lietussargu padusē, patīkamu satraukuma sajūtu krūtīs (pēc-karantīnas Londonā esot, kaut kā nav sanācis bieži iziet pastaigā). iznākot no mājas, saņēmu smaidu no kāda vīrieša, kas pāri ielai kāpa iekšā mašīnā, un "bonjour" no puiša maskā uz pretim braucoša riteņa (neierasti, lai neteiktu vairāk). cilvēki parkā neizskatījās lietus mākoņu iebiedēti, droši vien cerot, ka tie aizies garām, lai gan dzirdēju kādu sakām, ka ap vieniem būšot lietusgāze. sāka smidzināt, es izvilku lietussargu, un atskārtu, ka tas salūzis, taču smidzināšana beidzās tik pat nemanāmi, kā tā sākās.
pie kanāla malas nogaršoju pirmās kazenes. garām ejoša sieviete pavaicāja, vai esot saldas. teicu, ka šīs vēl neesot. vēl japagaida. kanālmala atkal pilna neredzētu laivu, mani tās vienmēr fascinē, iztēlojos cilvēku dzīves tajās, tanī pat laikā sevi uz kādu no tām dzīvojam. vienas laivas nosaukums palika atmiņā - narrow escape. trāpīgāk šo gari-šaurajā laivā dzīvošanu laikam nevar aprakstīt.
kopš manas iepriekšējās pastaigas vasaras saulgriežu vakarā, gulbju bērni izauguši gandrīz tik pat lieli, cik viņu vecāki, bet vēl aizvien pelēki, un aizvien vecāku aizgādībā. vēl cītīgi un neatlaidīgi kanālmalā ligzdu taisa mazais, melnais kanāla putniņš ar sarkano knābi (moorhen), un dažus metrus uz priekšu, tas pats putniņš ar diviem jaundzimušajiem kanāla ūdenī meklē un pienes bērniem pusdienas.
kanālmala ir kā allaž cilvēku pilna, daudz riteņbraucēju un skrējēju. paeju garām skrejošam tētim ar bērnu ratos, konstantā kratīšana mazo pavisam cieši iemidzinājusi. mans pastaigu maršruts, kā vienmēr, iet garām Robina Huda komūnas dārzam, kurā, dziļumā paslēpušies, ir arī bišu stropi, un savs biškopis.
atpakaļceļā dodos nost no galvenā ceļa, kas iet gar kanālmalu, un atrodu daudz jo daudz kazeņu krūmus, viens puisis tur jau pielasījis pilnu tūtu, bet neviena cita gan šeit neredz. nākšu uz šejieni lasīt. vēl atrodu daudz sarkano un balto āboliņu, pelašķus, un vīgriezes - būs jānāk atpakaļ salasīt tējai. vēl atrodu citus skaistus savvaļas ziedus, kam nezinu nosaukumu. ar nepacietību gaidu pēc pāris dienām pa pastu atnākam 320 lappušu grāmatu ar visām britu savvaļas puķēm.
vēl viens negaidīts pārsteigums bija lielo skotu govju ieraudzīšana tuvā klātienē (belted galloway šķirnēm ir ļoti plata, balta svītra pa vidu ) - tās parasti netraucēti ganās tālāk no gājēju takas, taču šodien pienākušas pavisam klāt žogam, un priecē tādus, kā es.
sāk uzkrītošāk smidzināt, un, kamēr stāvu ielas malā, gaidot zaļo gaismu, smidzināšana pārvēršas solītajā lietus gāzē. paskatos pulkstenī - viens trīsdesmit. izdomāju skriet līdz parkam netālu no mājas, un paslēpties zem kāda no kokiem. kamēr gaidu lietu pārejam zem koka, dzerot pēdējos malkus no līdzi paņēmtās kafijas, ieraugu simpātisku, izmirkušu vīrieti skrienam man garām. ja nebūtu attiecībās, un mana dzīve būtu romantiskā komēdija, iedomājos, ka tā varētu būt 'meet cute' cienīga situācija - viņš nevis paskrien garām, bet izdomā patverties zem tā paša koka zem kura es, mēs sākam sarunu, kuru negribam beigt, un dodamies uz pie-parka kafejnīcu 'Millfields' pēc karstas tējas. kamēr prātā izdzīvoju šo scenāriju, redzu viņu skrienam atpakaļ ar sudraba hēlija balonu rokās. (kā tas var būt?) pamanu, ka balons viņa rokās ir ar numuru 2. nedomāju, ka kāds vīrietis, kas nebūtu šī bērna tēvs, skrietu cauri tādam lietum, lai mājās atnestu dzimšanas dienas balonu, kas atstāts parkā. garām skrejot viņš man uzsmaida, es atsmaidu pretim.
16.6.20 14:09
mana divu nedēļu ikdienas rutīna kopš esmu atpakaļ mājās (otru reizi) ir vēl viens sapņa piepildījums.
piecelties ar saules stariem sildot mani gultā, aiziet uz virtuvi uztaisīt siltu citronūdeni un kādu no rīta tējām, apēst banānu, izvēlēties ēterisko eļļu un ieslēgt difūzeri, tēju un citronūdeni dzerot, klausoties 432hz meditācijas mūzikā, uzrakstīt lietas, par kurām esmu pateicīga, atvērt bībeli uz dullo un izlasīt kādu nodaļu. tad skatīties uz manu sapņu tāfeli, uz kuras salīmētas visas lietas, ko vēlos sasniegt 2020 gadā. viena no tām jau piepildījusies - gada sākumā vēlējos vairāk laika, un nu tas man ir dots. pēc tam nodarboties ar jogu, ieiet aukstā dušā, un pēc tam brokastu muslis ar svaigām zemenēm un mellenēm, skatoties meksikāņu telenovelu no 1998.gada (guilty pleasure, ko apvienoju ar spāņu valodas klausīšānās nodarbību mājas apstākļos).
pēc tam vai nu uz kādiem pārtikas/veselīgajiem veikaliem, pēc kāda auga dārzam, vai apdarīt kādus mājas darbus,kuri katru dienu ir citi. pusdienas uztaistīt svaigus salātus.
visu pēcpusdienu pavadīt spēlējot klavieres, ukuleli un kokli (esmu atsākusi spēlēt arī flautu pēc daudziem daudziem gadiem), uztaisīt kafiju.
taisīt vakariņas un atklāt jaunas receptes un garšas, ko nekad tā īsti neesmu darījusi. pēc vakariņām mācīties spāņu valodu, lasīt grāmatu un jā, diemžēl, neiztikt bez skatīšānās internetā, bet cenšos sevi ierobežot.
pastaigas un būšana arā pa šo laiku gan ir bijusi minimāla, salīdzinājumā ar pastaigām Surrey, kur biju ārā vairākas stundas dienā.
5.6.20 21:12
pa diviem lāgiem mums bija ļauts izdzīvot sapni. abas reizes laiks bija ideālas vasaras definīcijas piemērs, pavisam netipisks anglijai. pirmo reizi uz trim, otro - četrām naktīm. mans ierosinājums uzsliet telti mana drauga vecāku lielajā dārzā (jo kempings tiks atļauts oficiāli tikai no jūlija un viņam nav dārza), viņa ierosinājums būt prom no telefoniem un skatīšanās ekrānos, un retrīts radīts. visu cauru dienu būt svaigā gaisā, ar basām kājām, kā vasarnīcā bērnībā. pamosties ar saules siltajiem stariem, kas iesilda telti jau sešos no rīta, un iet gulēt, kad satumst, ap desmitiem, neapzināti saplūst ar dabu vienā ritmā.
dzert zaļo jasmīna tēju no rīta, sēžot uz koka benķa, vērot putnu rituālu, kas vienmēr atkārtojas tanī pat vietā un laikā - vispirms sarkanrīklītes, tad žagatas, kas meklē brokastis uz zaļā mauriņa un norij vaboles kā vissaldākās mellenes, divus sīļus, kas vienmēr atgriežas pēc izkaltušiem stiebriem priekš savas ligzdas, klausīties lauka baloža ritmiskajā dūdošanā, kas sasaucas ar kādu no blakus dārza baložiem. nogriezt piparmētras priekš pēcpusdienas tējas, sauļoties, lasīt (pabeigt vienu grāmatu un sākt nākamo, ko jau tik sen kārojies iesākt), laistīt dārzu, spēlēt badmintonu, doties pastaigā pa mežu, ēst un (pārsvarā) gatavot ārā, pēc vakariņām, kad saule jau zemu un gatava rietēt, doties vēl vienā pastaigā pa klusajām, skaisto sapņu māju ielām, un iztēloties, ka mēs kādā no tām dzīvojam. pirms gulētiešanas, dzerot nātru tēju, vērot kā pakāpeniski paliek arvien tumšāks, un, līdz ar putnu dziesmu pieklušanu, parādās pirmie sikspārņi.