vientulība masu sarīkojumos.

8.9.20 12:04

redzēju sapnī lielu zirnekli rāpojam pa baltām sienām. man ir bailes pat no maziem, bet šis bija tāds, no kura paniski bail. sākumā ieraudzīju vienu, pēc tam vēl vienu, un vēl... nesapratu, kur tik daudzi radušies. saucu mājas biedreni palīgā, lai tā palīdz no tiem tik vaļā. baidījos, ka tie ieies manā istabā.
tanī pašā sapnī redzēju milzīgus taureņus, kas paslēpušies manā dārzā zem plastmasas kastes, lai pārziemotu. man to kasti vajadzēja, un mēģināju to uzmanīgi pacelt, bet viens taurenis, manis iztraucēts, izlīda no kastes apakšas, un pacēlās gaisā, izpletis savus koši sarkanīgos spārnus - tas bija vislielākais taurenis kādu jebkad esmu redzējusi, nezināju, ka tie var būt TIK lieli.

un tā vien šķiet, ka ne par velti es par šīm lietām sapņoju. šis laiks manā dzīvē ir pilns ar pārdomām par dzīves jēgu, sevis atrašanu, par to, ka kaut kas jāmaina dzīvē, karjerā, jāmaina fokuss...


un te daži sapņa skaidrojumi:

* Sapņošana par zirnekļiem var nozīmēt, ka tu neesi sinhronizācijā ar savu pašreizējo dzīves situāciju.
* Zirneklis var apzīmēt sekojošo: melu tīmekli, uzticību, kas var tikt pārbaudīta / izaicināta, vai ka tevi kaut kas uztrauc un tu jūties iesprostota. Šī iesprostošanas sajūta dzīvē var būt caur kaut ko, kas nav acīm redzams: darbs, finansiālas raizes, problēmas dzīvē.
* Sapnis par lielu zirnekli, kas nāk tev pretim norāda, ka tu drīz pieredzēsi ievērojamus panākumus.


* Sapņot par sarkanu tauriņu ir laba zīme. Tas ziņo par pozitīvām pārmaiņām, labu veiksmi, un pārticību, kā piemēram, jaunu darbu, jaunām attiecībām vai jaunu sākumu.
* Taureņi sapnī bieži reprezentē ilgu mūžu, romanci, spiritualitāti, prieku un radošumu. Tas var reprezentēt jaunu domāšanas veidu tavā dzīvē, vai jauna perspektīva rašanos.
* Sapņot par taureņiem var norādīt uz pārmaiņām, kurām tu ej cauri savā dzīvē - karjerā, attiecībās, vai jebkurā dzīves jomā.

• ieraksti kaut ko

28.7.20 08:12

modinātājs turpināja mani celt augšā, līdz piecēla pašā emocionālākajā sapņa punktā - tā gribēju zināt kā tas viss beigsies. sapnī es ar vecākiem (kas ir šķīrušies) Rīgā, netālu no mūsu mājām, gājām pa ielu, un es ieraudzīju pavisam vārgu kaķi, kas vilka savas ķepiņas, un izskatījās pavisam nelāgi. kad ieraudzīju, ka tas taisās šķērsot ielu, un pavisam nesaprot, kur atrodas un ko dara, es lūdzu vecākiem, lai atļauj to paņemt mājās. tētis pacēla kaķi, tam klāt celefāna maisiņā bija piestiprināta zāļu paciņa, izskatījās, ka tā īpašnieks ir no citas valsts, un nav gribējis, vai varējis vairs rūpēties par slimo kaķīti. tētis tad runāja ar mammu par šīm zālēm, es neko no tā nesapratu, vai nedzirdēju. devāmies mājās. es kaķi neizlaidu no acīm, biju viņam klāt visu laiku. iespējams, ka bija svētdiena, vai vēls vakars, tāpēc nevarējām to aizvest uz vet klīniku. kaķis izvēma kaut ko, un pēc tam sāku vemt arī es. es redzēju kaķa acīs it kā atvainošanos par to, it kā viņš justos vainīgs, un man viņa dēļ kļuvis slikti. es nepacietīgi gaidīju, kad mamma iedos man tableti, kas bija paciņā, uz ko liku visas cerības, ka tieši tā viņam palīdzēs, lai gan aizvien nezināju, kas tā par tableti. skubināju mammu, lai taču beidzot iedot viņam zāles, viņam ir slikti. tableti nesaņēmu, taču izdomāju, ka jāiedod viņam ūdens. ielēju traukā, bet sapratu, ka tas par dziļu, un pārlēju rokā. kaķis dzēra ilgi jo ilgi, pavisam izslāpis, un es lūdzos, lai ūdens izrādītos brīnumainās zāles, kas viņam palīdzētu.

modinātājs nebeidza rimties, man bija jāceļas augšā, zinu, kas tas ir muļķīgi, bet liekas, ka esmu atstājusi kaķi vienu, kas viņam tagad palīdzēs?

• ieraksti kaut ko

26.7.20 21:29 - pastaiga

es mīlu vietu, kurā dzīvoju, lielākoties tāpēc, ka tā ir tik tuvu dabai, neskatoties uz to, ka esmu Londonā. tāpat mīlu vasaras lietu, pirms un pēc smaržu / sajūtu. izgāju pēcpusdienas pastaigā, aizdomīgiem lietus mākoņiem mijoties ar tīrzilām debesīm, ar kafiju līdzpaņemamā krūzē, lietussargu padusē, patīkamu satraukuma sajūtu krūtīs (pēc-karantīnas Londonā esot, kaut kā nav sanācis bieži iziet pastaigā). iznākot no mājas, saņēmu smaidu no kāda vīrieša, kas pāri ielai kāpa iekšā mašīnā, un "bonjour" no puiša maskā uz pretim braucoša riteņa (neierasti, lai neteiktu vairāk). cilvēki parkā neizskatījās lietus mākoņu iebiedēti, droši vien cerot, ka tie aizies garām, lai gan dzirdēju kādu sakām, ka ap vieniem būšot lietusgāze. sāka smidzināt, es izvilku lietussargu, un atskārtu, ka tas salūzis, taču smidzināšana beidzās tik pat nemanāmi, kā tā sākās.

pie kanāla malas nogaršoju pirmās kazenes. garām ejoša sieviete pavaicāja, vai esot saldas. teicu, ka šīs vēl neesot. vēl japagaida. kanālmala atkal pilna neredzētu laivu, mani tās vienmēr fascinē, iztēlojos cilvēku dzīves tajās, tanī pat laikā sevi uz kādu no tām dzīvojam. vienas laivas nosaukums palika atmiņā - narrow escape. trāpīgāk šo gari-šaurajā laivā dzīvošanu laikam nevar aprakstīt.

kopš manas iepriekšējās pastaigas vasaras saulgriežu vakarā, gulbju bērni izauguši gandrīz tik pat lieli, cik viņu vecāki, bet vēl aizvien pelēki, un aizvien vecāku aizgādībā. vēl cītīgi un neatlaidīgi kanālmalā ligzdu taisa mazais, melnais kanāla putniņš ar sarkano knābi (moorhen), un dažus metrus uz priekšu, tas pats putniņš ar diviem jaundzimušajiem kanāla ūdenī meklē un pienes bērniem pusdienas.

kanālmala ir kā allaž cilvēku pilna, daudz riteņbraucēju un skrējēju. paeju garām skrejošam tētim ar bērnu ratos, konstantā kratīšana mazo pavisam cieši iemidzinājusi. mans pastaigu maršruts, kā vienmēr, iet garām Robina Huda komūnas dārzam, kurā, dziļumā paslēpušies, ir arī bišu stropi, un savs biškopis.

atpakaļceļā dodos nost no galvenā ceļa, kas iet gar kanālmalu, un atrodu daudz jo daudz kazeņu krūmus, viens puisis tur jau pielasījis pilnu tūtu, bet neviena cita gan šeit neredz. nākšu uz šejieni lasīt. vēl atrodu daudz sarkano un balto āboliņu, pelašķus, un vīgriezes - būs jānāk atpakaļ salasīt tējai. vēl atrodu citus skaistus savvaļas ziedus, kam nezinu nosaukumu. ar nepacietību gaidu pēc pāris dienām pa pastu atnākam 320 lappušu grāmatu ar visām britu savvaļas puķēm.

vēl viens negaidīts pārsteigums bija lielo skotu govju ieraudzīšana tuvā klātienē (belted galloway šķirnēm ir ļoti plata, balta svītra pa vidu ) - tās parasti netraucēti ganās tālāk no gājēju takas, taču šodien pienākušas pavisam klāt žogam, un priecē tādus, kā es.

sāk uzkrītošāk smidzināt, un, kamēr stāvu ielas malā, gaidot zaļo gaismu, smidzināšana pārvēršas solītajā lietus gāzē. paskatos pulkstenī - viens trīsdesmit. izdomāju skriet līdz parkam netālu no mājas, un paslēpties zem kāda no kokiem. kamēr gaidu lietu pārejam zem koka, dzerot pēdējos malkus no līdzi paņēmtās kafijas, ieraugu simpātisku, izmirkušu vīrieti skrienam man garām. ja nebūtu attiecībās, un mana dzīve būtu romantiskā komēdija, iedomājos, ka tā varētu būt 'meet cute' cienīga situācija - viņš nevis paskrien garām, bet izdomā patverties zem tā paša koka zem kura es, mēs sākam sarunu, kuru negribam beigt, un dodamies uz pie-parka kafejnīcu 'Millfields' pēc karstas tējas. kamēr prātā izdzīvoju šo scenāriju, redzu viņu skrienam atpakaļ ar sudraba hēlija balonu rokās. (kā tas var būt?) pamanu, ka balons viņa rokās ir ar numuru 2. nedomāju, ka kāds vīrietis, kas nebūtu šī bērna tēvs, skrietu cauri tādam lietum, lai mājās atnestu dzimšanas dienas balonu, kas atstāts parkā. garām skrejot viņš man uzsmaida, es atsmaidu pretim.

• ieraksti kaut ko

16.6.20 14:09

mana divu nedēļu ikdienas rutīna kopš esmu atpakaļ mājās (otru reizi) ir vēl viens sapņa piepildījums.
piecelties ar saules stariem sildot mani gultā, aiziet uz virtuvi uztaisīt siltu citronūdeni un kādu no rīta tējām, apēst banānu, izvēlēties ēterisko eļļu un ieslēgt difūzeri, tēju un citronūdeni dzerot, klausoties 432hz meditācijas mūzikā, uzrakstīt lietas, par kurām esmu pateicīga, atvērt bībeli uz dullo un izlasīt kādu nodaļu. tad skatīties uz manu sapņu tāfeli, uz kuras salīmētas visas lietas, ko vēlos sasniegt 2020 gadā. viena no tām jau piepildījusies - gada sākumā vēlējos vairāk laika, un nu tas man ir dots. pēc tam nodarboties ar jogu, ieiet aukstā dušā, un pēc tam brokastu muslis ar svaigām zemenēm un mellenēm, skatoties meksikāņu telenovelu no 1998.gada (guilty pleasure, ko apvienoju ar spāņu valodas klausīšānās nodarbību mājas apstākļos).
pēc tam vai nu uz kādiem pārtikas/veselīgajiem veikaliem, pēc kāda auga dārzam, vai apdarīt kādus mājas darbus,kuri katru dienu ir citi. pusdienas uztaistīt svaigus salātus.
visu pēcpusdienu pavadīt spēlējot klavieres, ukuleli un kokli (esmu atsākusi spēlēt arī flautu pēc daudziem daudziem gadiem), uztaisīt kafiju.
taisīt vakariņas un atklāt jaunas receptes un garšas, ko nekad tā īsti neesmu darījusi. pēc vakariņām mācīties spāņu valodu, lasīt grāmatu un jā, diemžēl, neiztikt bez skatīšānās internetā, bet cenšos sevi ierobežot.
pastaigas un būšana arā pa šo laiku gan ir bijusi minimāla, salīdzinājumā ar pastaigām Surrey, kur biju ārā vairākas stundas dienā.

• ieraksti kaut ko

5.6.20 21:12

pa diviem lāgiem mums bija ļauts izdzīvot sapni. abas reizes laiks bija ideālas vasaras definīcijas piemērs, pavisam netipisks anglijai. pirmo reizi uz trim, otro - četrām naktīm. mans ierosinājums uzsliet telti mana drauga vecāku lielajā dārzā (jo kempings tiks atļauts oficiāli tikai no jūlija un viņam nav dārza), viņa ierosinājums būt prom no telefoniem un skatīšanās ekrānos, un retrīts radīts. visu cauru dienu būt svaigā gaisā, ar basām kājām, kā vasarnīcā bērnībā. pamosties ar saules siltajiem stariem, kas iesilda telti jau sešos no rīta, un iet gulēt, kad satumst, ap desmitiem, neapzināti saplūst ar dabu vienā ritmā.

dzert zaļo jasmīna tēju no rīta, sēžot uz koka benķa, vērot putnu rituālu, kas vienmēr atkārtojas tanī pat vietā un laikā - vispirms sarkanrīklītes, tad žagatas, kas meklē brokastis uz zaļā mauriņa un norij vaboles kā vissaldākās mellenes, divus sīļus, kas vienmēr atgriežas pēc izkaltušiem stiebriem priekš savas ligzdas, klausīties lauka baloža ritmiskajā dūdošanā, kas sasaucas ar kādu no blakus dārza baložiem. nogriezt piparmētras priekš pēcpusdienas tējas, sauļoties, lasīt (pabeigt vienu grāmatu un sākt nākamo, ko jau tik sen kārojies iesākt), laistīt dārzu, spēlēt badmintonu, doties pastaigā pa mežu, ēst un (pārsvarā) gatavot ārā, pēc vakariņām, kad saule jau zemu un gatava rietēt, doties vēl vienā pastaigā pa klusajām, skaisto sapņu māju ielām, un iztēloties, ka mēs kādā no tām dzīvojam. pirms gulētiešanas, dzerot nātru tēju, vērot kā pakāpeniski paliek arvien tumšāks, un, līdz ar putnu dziesmu pieklušanu, parādās pirmie sikspārņi.

• ieraksti kaut ko

26.5.20 21:40

sodien sakopu musu betoneto pagalmu, par kuru vienigaa uznjemos ruupes, tapec uzskatu vairak par saveejo. parejiem astonjiem, kas iree sho tris dzivoklju maaju, tas ne tik loti interesee, kas ir lielakaa laime prieksh manis. atvadiijos no maniem daudzajiem nomirushajiem, ziemas neparcietushajiem augiem, iestadiju chili seeklas no wahaca restorana. izpakoju un uzstadiju saulessargu uz galda araa. kada pilnibas sajuta pec tam sedeet uz viena no 'patio' kresliem, un verot padariito. un zinu, ka citiem ari bus prieks. tagad tikai jagaida, kad atversies veikals, kuraa vienmer perku stadus.

• [2]
• ieraksti kaut ko

25.5.20 20:49

Peec 8 nedeljaam esmu atpakal vietaa, ko saucu par majaam jau kadus 5 gadus. mazs, bet maajiigs komunalais dzivoklis, kuru ireju ar vel 2 meiteneem. tikai viena no majas biedreneem visu sho laiku bija seit uz vietas, un uznjeemaas rupes par maniem daudzajiem istabas augiem. no vinjas ari pirmais apskaaviens 8 nedelju laikaa, kas nav no manas otraas pusiites. es neesmu no tiem cilvekiem, kas baigi apskautos, bet tas likaas piemeeroti un pat vajadziigi, neskatoties uz to, ko meediji varetu par to padomaat. divus meneshus atpakalj izmazgaataas un izkaartaas dreebes izkaltushas, ziemas zaabaki noputeejushi, istabas pulkstenis un mans aizmirstais rokas pulkstenis vel iestreegushi ziemas laikaa, un plaanotaajs - martaa. atgrieshanaas vakar velu vakaraa nebija pildita ar patikamu satraukumu, bet ar kamolu kaklaa. celjsh uz londonu bija neviesmiligi kluss un apokaliptisks. tachu shodienas karstaa maija saule un smaidiigaas cilveku sejas (teju ne vienas maskas un nevienas policijas), chaloshana, smiekli, daudz jo daudzie ritenjbrauceeji, skreejeji, gimenes, mazie draugu pulki un tie, kas vieni parkaa, kaa es, man atgrieza ceriibu, ka varbut driz viss atkal buus normaali. protams, londonas parks manas ielas galaa nav ne ar ko salidzinams ar to neizsakaamo skaistumu, ko vareju baudit pedejaas 8 nedeljas, tachu, tieshi sheit, guljot zalee un lasot gramatu, ieraudziju pirmo biz-biz-mariti, mazs sienaazis paciemojaas uz manas rokas, un pat skudrinjas un zirneklishi, kas uz manis shodien uzrapaas, likaas vien kaa draudzigi atgadinajumi tam, ka zaale ir zalja visur, kaut vai tikai uz shodienas fona.

• ieraksti kaut ko

13.5.20 11:03 - 8.nedelja

esam parcietushi paaris dazhada stipruma emocionalas zemestriices pa sho laiku, laikam jau pashsaprotami pec bushanas vienam ar otru 24 stundas dienaa vienaa istabaa kopsh marta beigaam. musu personigais realitates shovs. vienigais laiks, ko pavadaam ne viens ar otru ir mans ukuleles speleeshanas laiks mini-virtuvee aiz aizvertam durvim, un vinja iknedeljas brauciens uz partikas veikalu, kas ir man laiks, lai rakstitu, piesezhoties pie vinja datora.

musu kopeejaas ikdienas pastaigas jau kadu laiku ir kljuvushas par tikai manaam pastaigaam. sakumaa mani tas apbedinaja, ipashi pirmie solji, ejot araa no maajas. taa ir ar tiem pieradumiem, kas saaug ar tevi, kljust par tevi. man nekad nav patikushas piespiedu paarmainjas, kad kaut kam skaistam jaabeidzas. tachu, pateicoties tam, esmu izjutusi vel citadaku brivibu, izdomaajot savus pastaigas marshutus, savu ieshanas tempu un apstaashanaas vietas. par vienu no miljaakajam vietam ir kljuvusi viena milziga pljava, kas atrodas tadaa kaa uzkalnaa, un, esot taas zemaakajaa liimenii, rada sajuutu, ka taa ir nebeidzama. apkaart tai ir iemiitas takas, lai gan cilvekus te var redzet loti reti. pa vidu zaale aug griezdamaas, jo pljava netiek lietota prieksh majlopu ganiishanas. kaut kur taas viducii blakus mezham ir vecs noluuzis koks ar vairakiem specigiem zariem, kas ir kaa radiits gramatu lasiishanai. taa nu es tur seezhu un lasu Emiliju no Jaunaa Meness, manu miljaako bernibas gramatu seriju, originalvalodaa.

karantinas finisha realitate leenaam piezogas un tas rada mazliet biedeejoshu sajutu. lai vai kaa, tada laika briviba un tuvums dabai uz tik ilgu laiku man nav bijis kopsh bernibas, un ai, kaa negribaas to atkal pazaudeet. kaut ari pietrukst mana miera oaze londonas istabaa, es vel turos cieshi pie bushanas sheit, jo zinu, ka driz bus gribot-negribot jadodas atpakal 'maajaas'. runaajot par cita veida majaam, mana pati pirmaa 30 dienu jogas pieredze ar ziimiigu nosaukumu 'home', ar ko iesaaku pirmo karantinas nedelju, aicinaaja atgriezties atpakalj pie sevis, pie taa, kas mees esam, musu dziljaakaas buutiibas.

• ieraksti kaut ko

22.4.20 10:45 - 5. majas karantinas nedelja

pie majaam zied cerinji, kastanji jau izsleejushi savus karaliskos svechturus, dzeltenais rapshu lauks jau noplauljauts, un mezhs kljuvis gandriz necaurredzams, dazhi vecaakie un lielaakie koki gan vel nogaida, it kaa ar piesardzibu, vai varbut dodot priekshroku jaunajiem. viss tik dzivibas pilnaa, maigi zaljaa krasaa, ka tagad saprotu, kapec mana mamma izveleejaas savu istabu parkrasot tieshi tadaa.

zilie zvaninji un baltie savvaljas kiploku ziedi turpina noklaat mezhu, un radiit magisku sajutu, ejot cauri tadai krasu intensitatei. vel mums ir radushies nosaukumi vairakam musu takaam un pastaigaam. piemeram, par musu vis-iemiiljotaako ir kljuvusi 'taurinju taka' (nosaukumu deva vinjsh), kuraa ieraudzijaam pirmos taurenjus. lai uz to tiktu, jaiziet cauri 'gleznu mezham', kuraa redzeejam tantinju sezhot mezhaa un gleznojot, pirms vel paradiijaas pirmaas lapas.

visipashakais prieksh manis ir bijis savvaljas kiploku mezha takas atrashana, kas ved gar upiiti, un tad augshup loti stavaa kalnaa ar 79 pakaapieniem. kad pakaapeniski atgustam elpu pec kaapiena, ieraugam aitu pljavu ar tikko dzimushiem jeerinjiem, kas tik mazinji, ka tikko sper pirmo soljus, triicoshaam kaajinjaam. kopsh taas dienas, gandriz katru dienu censhamies tieshi sho taku iekljaut musu pastaigaa, lai veerotu, kaa tie aug.

vel mums par iemiiljoto ir kljuvis zakju lauks, kuraa, kopsh ieraudziijaam pirmos zakjeenus, tagad vienmer ieturam pusdienas partraukumu musu vairaku stundu garaajaa pastaigaa, lai, sezhot zem berza vairaku metru attalumaa, veerotu mazos zakju bernus. vinjiem, skjiet, garsho musu abolu serdes, kuras atstaajam turpat uz pljavas. nakamajaa dienaa taas ir pazudushas.

• [4]
• ieraksti kaut ko

1.4.20 10:46

cilveki runaa, ka par shiem laikiem stastisim saviem mazberniem. man ir daudz domu par sho 'neredzamo ienaidnieku', par to, ka pasaule vairs nekad nebus tada pati, kaa taa lidz shim ir bijusi, un ne labakajaa nozimee, bet shoreiz ne par sho, bet par divainu brivibu, ko ir devis shis majas ‘ieslodziijums’.

man, tapat kaa lielakajai daljai no cilvekiem, dzive paiet milzigaa skrejienaa, ir vienmer tik daudz kaa, ko darit, kur iet, ko redzet. lielakoties neko no taa tu nemaz nedari, bet laika tapat pietrukst, un visvairak - energijas. pirmdienas-piektdienas (uz ko ilgu laiku tiecos) darbs panjem no manis gandriz visu. pie taa, protams, ari vainojams tas, ka esmu vairak nekaa 100 procenti iekshaa darbaa, ko daru, un visu velos izdarit lidz pedejam perfekti. tas, kas paliek pari, ir laicinjsh sestdienaa, lai paguletu mazliet ilgak, paspeletu klavieres, mazliet pakomponetu (ja ir iedvesma), sakartotu maaju, un dotos pie drauga arpus Londonas, uz vietu, kas ir blakus Surrey Hills Area of Outstanding Natural Beauty. Gandriz 2 stundu braucienaa no manaam majas durvim lidz vinja, un esmu pavisam citaa videe. miera zonaa, kur laiks rit mazliet lenaak, cilveku ir mazaak, gaiss ir svaigaaks, un tu vari ilgi iet pa mezhu un lauku celjiem neredzot nevienu cilveku.

pie vinja ari esmu 'spiesta' pavadit sho 3 nedelju (bet iespejams ilgak) laiku, kas skjiet kaa sveetiiba no augshas. mums abiem, kas nekad ar nevienu taa pa iistam nav kopaa dzivojushi, un biezhi stridamies, shis ir liels parbaudiijums. shoreiz ne par vinja gruto raksturu, bet par to, cik mes izradaas labi varam sadzivot, kad citu variantu nav. kad ir pavisam mazinjsh dzivoklitis, kuraa katram nav sava stuuriisha, kur jaiemaacaas vienam otru saprast, un pienjemt, jo shis viss tik driz nebeigsies.

karantina sakaas pagajusho pirmdien. svetdienas vakaraa mums pazinjoja, ka uz darbu nebus jaiet (no majaam mes stradat nevaram), un pirmdienas vakaraa bija pazinjojums ar daudz stingriem noteikumiem, kas, kopsh taa laika, ir kljuvushi vel striktaaki. itkaa daba mums ko veletos pateikt, vai varbut lidzi jutot, taa davaaja mums visu nedelju ar absoluti zilaam debesim bez neviena makonja (un gandriz nevienas lidmashinas, kas vienmer sashviikaa debesis), un saules siltumu.

mana miljaakaa dienas izklaide ir vieniigaa dienas atljautaa aktivitate araa (ja neskaita veikalu) - pastaiga. Paldies Dievam, mums nav 1km vai 100 metru ierobezhojuma, un mes katru dienu ilgi, ilgi staigaajam pa mezhu un laukiem. pavasaris ir saacies, tas mostaas muusu acu priekshaa katru dienu. taurenji priecigi rinkjo apkaart, bites meklee pirmo nektaru, putni dzied, aitinjaam, kas ganaas pljavaas, piedzimushi jerinji, mezhus rotaa mazas pukjites dazhadaas krasaas (dzeltenas, baltas, zilas), kas vienmer aizver savus ziedus uz vakarpusi, zirgi ganaas laukos, un dazhreiz mees tos redzam pastaigaas pa mezha celjiem, briedis mums parsteidz uz vienas no mezha takaam.

vienaa no shiim pastaigaam es sajutu specigu un pazistamu, bet sen sen nejustu sajuutu. ka ir jaraksta, ka ir ko teikt, ka gribas iemuzhinaat sho sajutu.

katru dienu but pie dabas, katru dienu buut brivam no darba, kas tev IR. taa ir sensacionala sajuta, ko nevienas oficialas brivdienas nevar dot. kopsh saku stradaat universitates laikaa, es neatceros reizi, kad butu bijusi atvaljinajumaa vairak nekaa 10 dienas. vienmer censhos sadalit atvaljinajumu, lai sanak aizbraukt uz Latviju uz Ziemassvetkiem un vasaraa, pie teta uz Norvegjiju , un paliek pari prieksh atseviskaam dienaam, lai sanak garaka nedelas nogale, vai kads cits brauciens arpus Anglijas. shis ipashais laiks liek saprast daudz ko, bet visvairak - neiznieko to. dari to, ko vienmer velejies darit, bet kam nekad nepietika laika. esmu sakusi dariit 3 lietas, kas man liek katru dienu piecelties ar smaidu zinot, ka vareshu atkal ko jaunu iemacities. un pamosties blakus miljam cilvekam, bez nekadas distances.

• [1]
• ieraksti kaut ko