vientulība masu sarīkojumos.

16.6.20 14:09

mana divu nedēļu ikdienas rutīna kopš esmu atpakaļ mājās (otru reizi) ir vēl viens sapņa piepildījums.
piecelties ar saules stariem sildot mani gultā, aiziet uz virtuvi uztaisīt siltu citronūdeni un kādu no rīta tējām, apēst banānu, izvēlēties ēterisko eļļu un ieslēgt difūzeri, tēju un citronūdeni dzerot, klausoties 432hz meditācijas mūzikā, uzrakstīt lietas, par kurām esmu pateicīga, atvērt bībeli uz dullo un izlasīt kādu nodaļu. tad skatīties uz manu sapņu tāfeli, uz kuras salīmētas visas lietas, ko vēlos sasniegt 2020 gadā. viena no tām jau piepildījusies - gada sākumā vēlējos vairāk laika, un nu tas man ir dots. pēc tam nodarboties ar jogu, ieiet aukstā dušā, un pēc tam brokastu muslis ar svaigām zemenēm un mellenēm, skatoties meksikāņu telenovelu no 1998.gada (guilty pleasure, ko apvienoju ar spāņu valodas klausīšānās nodarbību mājas apstākļos).
pēc tam vai nu uz kādiem pārtikas/veselīgajiem veikaliem, pēc kāda auga dārzam, vai apdarīt kādus mājas darbus,kuri katru dienu ir citi. pusdienas uztaistīt svaigus salātus.
visu pēcpusdienu pavadīt spēlējot klavieres, ukuleli un kokli (esmu atsākusi spēlēt arī flautu pēc daudziem daudziem gadiem), uztaisīt kafiju.
taisīt vakariņas un atklāt jaunas receptes un garšas, ko nekad tā īsti neesmu darījusi. pēc vakariņām mācīties spāņu valodu, lasīt grāmatu un jā, diemžēl, neiztikt bez skatīšānās internetā, bet cenšos sevi ierobežot.
pastaigas un būšana arā pa šo laiku gan ir bijusi minimāla, salīdzinājumā ar pastaigām Surrey, kur biju ārā vairākas stundas dienā.

• ieraksti kaut ko

5.6.20 21:12

pa diviem lāgiem mums bija ļauts izdzīvot sapni. abas reizes laiks bija ideālas vasaras definīcijas piemērs, pavisam netipisks anglijai. pirmo reizi uz trim, otro - četrām naktīm. mans ierosinājums uzsliet telti mana drauga vecāku lielajā dārzā (jo kempings tiks atļauts oficiāli tikai no jūlija un viņam nav dārza), viņa ierosinājums būt prom no telefoniem un skatīšanās ekrānos, un retrīts radīts. visu cauru dienu būt svaigā gaisā, ar basām kājām, kā vasarnīcā bērnībā. pamosties ar saules siltajiem stariem, kas iesilda telti jau sešos no rīta, un iet gulēt, kad satumst, ap desmitiem, neapzināti saplūst ar dabu vienā ritmā.

dzert zaļo jasmīna tēju no rīta, sēžot uz koka benķa, vērot putnu rituālu, kas vienmēr atkārtojas tanī pat vietā un laikā - vispirms sarkanrīklītes, tad žagatas, kas meklē brokastis uz zaļā mauriņa un norij vaboles kā vissaldākās mellenes, divus sīļus, kas vienmēr atgriežas pēc izkaltušiem stiebriem priekš savas ligzdas, klausīties lauka baloža ritmiskajā dūdošanā, kas sasaucas ar kādu no blakus dārza baložiem. nogriezt piparmētras priekš pēcpusdienas tējas, sauļoties, lasīt (pabeigt vienu grāmatu un sākt nākamo, ko jau tik sen kārojies iesākt), laistīt dārzu, spēlēt badmintonu, doties pastaigā pa mežu, ēst un (pārsvarā) gatavot ārā, pēc vakariņām, kad saule jau zemu un gatava rietēt, doties vēl vienā pastaigā pa klusajām, skaisto sapņu māju ielām, un iztēloties, ka mēs kādā no tām dzīvojam. pirms gulētiešanas, dzerot nātru tēju, vērot kā pakāpeniski paliek arvien tumšāks, un, līdz ar putnu dziesmu pieklušanu, parādās pirmie sikspārņi.

• ieraksti kaut ko

26.5.20 21:40

sodien sakopu musu betoneto pagalmu, par kuru vienigaa uznjemos ruupes, tapec uzskatu vairak par saveejo. parejiem astonjiem, kas iree sho tris dzivoklju maaju, tas ne tik loti interesee, kas ir lielakaa laime prieksh manis. atvadiijos no maniem daudzajiem nomirushajiem, ziemas neparcietushajiem augiem, iestadiju chili seeklas no wahaca restorana. izpakoju un uzstadiju saulessargu uz galda araa. kada pilnibas sajuta pec tam sedeet uz viena no 'patio' kresliem, un verot padariito. un zinu, ka citiem ari bus prieks. tagad tikai jagaida, kad atversies veikals, kuraa vienmer perku stadus.

• [2]
• ieraksti kaut ko

25.5.20 20:49

Peec 8 nedeljaam esmu atpakal vietaa, ko saucu par majaam jau kadus 5 gadus. mazs, bet maajiigs komunalais dzivoklis, kuru ireju ar vel 2 meiteneem. tikai viena no majas biedreneem visu sho laiku bija seit uz vietas, un uznjeemaas rupes par maniem daudzajiem istabas augiem. no vinjas ari pirmais apskaaviens 8 nedelju laikaa, kas nav no manas otraas pusiites. es neesmu no tiem cilvekiem, kas baigi apskautos, bet tas likaas piemeeroti un pat vajadziigi, neskatoties uz to, ko meediji varetu par to padomaat. divus meneshus atpakalj izmazgaataas un izkaartaas dreebes izkaltushas, ziemas zaabaki noputeejushi, istabas pulkstenis un mans aizmirstais rokas pulkstenis vel iestreegushi ziemas laikaa, un plaanotaajs - martaa. atgrieshanaas vakar velu vakaraa nebija pildita ar patikamu satraukumu, bet ar kamolu kaklaa. celjsh uz londonu bija neviesmiligi kluss un apokaliptisks. tachu shodienas karstaa maija saule un smaidiigaas cilveku sejas (teju ne vienas maskas un nevienas policijas), chaloshana, smiekli, daudz jo daudzie ritenjbrauceeji, skreejeji, gimenes, mazie draugu pulki un tie, kas vieni parkaa, kaa es, man atgrieza ceriibu, ka varbut driz viss atkal buus normaali. protams, londonas parks manas ielas galaa nav ne ar ko salidzinams ar to neizsakaamo skaistumu, ko vareju baudit pedejaas 8 nedeljas, tachu, tieshi sheit, guljot zalee un lasot gramatu, ieraudziju pirmo biz-biz-mariti, mazs sienaazis paciemojaas uz manas rokas, un pat skudrinjas un zirneklishi, kas uz manis shodien uzrapaas, likaas vien kaa draudzigi atgadinajumi tam, ka zaale ir zalja visur, kaut vai tikai uz shodienas fona.

• ieraksti kaut ko

13.5.20 11:03 - 8.nedelja

esam parcietushi paaris dazhada stipruma emocionalas zemestriices pa sho laiku, laikam jau pashsaprotami pec bushanas vienam ar otru 24 stundas dienaa vienaa istabaa kopsh marta beigaam. musu personigais realitates shovs. vienigais laiks, ko pavadaam ne viens ar otru ir mans ukuleles speleeshanas laiks mini-virtuvee aiz aizvertam durvim, un vinja iknedeljas brauciens uz partikas veikalu, kas ir man laiks, lai rakstitu, piesezhoties pie vinja datora.

musu kopeejaas ikdienas pastaigas jau kadu laiku ir kljuvushas par tikai manaam pastaigaam. sakumaa mani tas apbedinaja, ipashi pirmie solji, ejot araa no maajas. taa ir ar tiem pieradumiem, kas saaug ar tevi, kljust par tevi. man nekad nav patikushas piespiedu paarmainjas, kad kaut kam skaistam jaabeidzas. tachu, pateicoties tam, esmu izjutusi vel citadaku brivibu, izdomaajot savus pastaigas marshutus, savu ieshanas tempu un apstaashanaas vietas. par vienu no miljaakajam vietam ir kljuvusi viena milziga pljava, kas atrodas tadaa kaa uzkalnaa, un, esot taas zemaakajaa liimenii, rada sajuutu, ka taa ir nebeidzama. apkaart tai ir iemiitas takas, lai gan cilvekus te var redzet loti reti. pa vidu zaale aug griezdamaas, jo pljava netiek lietota prieksh majlopu ganiishanas. kaut kur taas viducii blakus mezham ir vecs noluuzis koks ar vairakiem specigiem zariem, kas ir kaa radiits gramatu lasiishanai. taa nu es tur seezhu un lasu Emiliju no Jaunaa Meness, manu miljaako bernibas gramatu seriju, originalvalodaa.

karantinas finisha realitate leenaam piezogas un tas rada mazliet biedeejoshu sajutu. lai vai kaa, tada laika briviba un tuvums dabai uz tik ilgu laiku man nav bijis kopsh bernibas, un ai, kaa negribaas to atkal pazaudeet. kaut ari pietrukst mana miera oaze londonas istabaa, es vel turos cieshi pie bushanas sheit, jo zinu, ka driz bus gribot-negribot jadodas atpakal 'maajaas'. runaajot par cita veida majaam, mana pati pirmaa 30 dienu jogas pieredze ar ziimiigu nosaukumu 'home', ar ko iesaaku pirmo karantinas nedelju, aicinaaja atgriezties atpakalj pie sevis, pie taa, kas mees esam, musu dziljaakaas buutiibas.

• ieraksti kaut ko

22.4.20 10:45 - 5. majas karantinas nedelja

pie majaam zied cerinji, kastanji jau izsleejushi savus karaliskos svechturus, dzeltenais rapshu lauks jau noplauljauts, un mezhs kljuvis gandriz necaurredzams, dazhi vecaakie un lielaakie koki gan vel nogaida, it kaa ar piesardzibu, vai varbut dodot priekshroku jaunajiem. viss tik dzivibas pilnaa, maigi zaljaa krasaa, ka tagad saprotu, kapec mana mamma izveleejaas savu istabu parkrasot tieshi tadaa.

zilie zvaninji un baltie savvaljas kiploku ziedi turpina noklaat mezhu, un radiit magisku sajutu, ejot cauri tadai krasu intensitatei. vel mums ir radushies nosaukumi vairakam musu takaam un pastaigaam. piemeram, par musu vis-iemiiljotaako ir kljuvusi 'taurinju taka' (nosaukumu deva vinjsh), kuraa ieraudzijaam pirmos taurenjus. lai uz to tiktu, jaiziet cauri 'gleznu mezham', kuraa redzeejam tantinju sezhot mezhaa un gleznojot, pirms vel paradiijaas pirmaas lapas.

visipashakais prieksh manis ir bijis savvaljas kiploku mezha takas atrashana, kas ved gar upiiti, un tad augshup loti stavaa kalnaa ar 79 pakaapieniem. kad pakaapeniski atgustam elpu pec kaapiena, ieraugam aitu pljavu ar tikko dzimushiem jeerinjiem, kas tik mazinji, ka tikko sper pirmo soljus, triicoshaam kaajinjaam. kopsh taas dienas, gandriz katru dienu censhamies tieshi sho taku iekljaut musu pastaigaa, lai veerotu, kaa tie aug.

vel mums par iemiiljoto ir kljuvis zakju lauks, kuraa, kopsh ieraudziijaam pirmos zakjeenus, tagad vienmer ieturam pusdienas partraukumu musu vairaku stundu garaajaa pastaigaa, lai, sezhot zem berza vairaku metru attalumaa, veerotu mazos zakju bernus. vinjiem, skjiet, garsho musu abolu serdes, kuras atstaajam turpat uz pljavas. nakamajaa dienaa taas ir pazudushas.

• [4]
• ieraksti kaut ko

1.4.20 10:46

cilveki runaa, ka par shiem laikiem stastisim saviem mazberniem. man ir daudz domu par sho 'neredzamo ienaidnieku', par to, ka pasaule vairs nekad nebus tada pati, kaa taa lidz shim ir bijusi, un ne labakajaa nozimee, bet shoreiz ne par sho, bet par divainu brivibu, ko ir devis shis majas ‘ieslodziijums’.

man, tapat kaa lielakajai daljai no cilvekiem, dzive paiet milzigaa skrejienaa, ir vienmer tik daudz kaa, ko darit, kur iet, ko redzet. lielakoties neko no taa tu nemaz nedari, bet laika tapat pietrukst, un visvairak - energijas. pirmdienas-piektdienas (uz ko ilgu laiku tiecos) darbs panjem no manis gandriz visu. pie taa, protams, ari vainojams tas, ka esmu vairak nekaa 100 procenti iekshaa darbaa, ko daru, un visu velos izdarit lidz pedejam perfekti. tas, kas paliek pari, ir laicinjsh sestdienaa, lai paguletu mazliet ilgak, paspeletu klavieres, mazliet pakomponetu (ja ir iedvesma), sakartotu maaju, un dotos pie drauga arpus Londonas, uz vietu, kas ir blakus Surrey Hills Area of Outstanding Natural Beauty. Gandriz 2 stundu braucienaa no manaam majas durvim lidz vinja, un esmu pavisam citaa videe. miera zonaa, kur laiks rit mazliet lenaak, cilveku ir mazaak, gaiss ir svaigaaks, un tu vari ilgi iet pa mezhu un lauku celjiem neredzot nevienu cilveku.

pie vinja ari esmu 'spiesta' pavadit sho 3 nedelju (bet iespejams ilgak) laiku, kas skjiet kaa sveetiiba no augshas. mums abiem, kas nekad ar nevienu taa pa iistam nav kopaa dzivojushi, un biezhi stridamies, shis ir liels parbaudiijums. shoreiz ne par vinja gruto raksturu, bet par to, cik mes izradaas labi varam sadzivot, kad citu variantu nav. kad ir pavisam mazinjsh dzivoklitis, kuraa katram nav sava stuuriisha, kur jaiemaacaas vienam otru saprast, un pienjemt, jo shis viss tik driz nebeigsies.

karantina sakaas pagajusho pirmdien. svetdienas vakaraa mums pazinjoja, ka uz darbu nebus jaiet (no majaam mes stradat nevaram), un pirmdienas vakaraa bija pazinjojums ar daudz stingriem noteikumiem, kas, kopsh taa laika, ir kljuvushi vel striktaaki. itkaa daba mums ko veletos pateikt, vai varbut lidzi jutot, taa davaaja mums visu nedelju ar absoluti zilaam debesim bez neviena makonja (un gandriz nevienas lidmashinas, kas vienmer sashviikaa debesis), un saules siltumu.

mana miljaakaa dienas izklaide ir vieniigaa dienas atljautaa aktivitate araa (ja neskaita veikalu) - pastaiga. Paldies Dievam, mums nav 1km vai 100 metru ierobezhojuma, un mes katru dienu ilgi, ilgi staigaajam pa mezhu un laukiem. pavasaris ir saacies, tas mostaas muusu acu priekshaa katru dienu. taurenji priecigi rinkjo apkaart, bites meklee pirmo nektaru, putni dzied, aitinjaam, kas ganaas pljavaas, piedzimushi jerinji, mezhus rotaa mazas pukjites dazhadaas krasaas (dzeltenas, baltas, zilas), kas vienmer aizver savus ziedus uz vakarpusi, zirgi ganaas laukos, un dazhreiz mees tos redzam pastaigaas pa mezha celjiem, briedis mums parsteidz uz vienas no mezha takaam.

vienaa no shiim pastaigaam es sajutu specigu un pazistamu, bet sen sen nejustu sajuutu. ka ir jaraksta, ka ir ko teikt, ka gribas iemuzhinaat sho sajutu.

katru dienu but pie dabas, katru dienu buut brivam no darba, kas tev IR. taa ir sensacionala sajuta, ko nevienas oficialas brivdienas nevar dot. kopsh saku stradaat universitates laikaa, es neatceros reizi, kad butu bijusi atvaljinajumaa vairak nekaa 10 dienas. vienmer censhos sadalit atvaljinajumu, lai sanak aizbraukt uz Latviju uz Ziemassvetkiem un vasaraa, pie teta uz Norvegjiju , un paliek pari prieksh atseviskaam dienaam, lai sanak garaka nedelas nogale, vai kads cits brauciens arpus Anglijas. shis ipashais laiks liek saprast daudz ko, bet visvairak - neiznieko to. dari to, ko vienmer velejies darit, bet kam nekad nepietika laika. esmu sakusi dariit 3 lietas, kas man liek katru dienu piecelties ar smaidu zinot, ka vareshu atkal ko jaunu iemacities. un pamosties blakus miljam cilvekam, bez nekadas distances.

• [1]
• ieraksti kaut ko

4.2.17 13:50

vakar nopirku kladiiti ar uzrakstu 'today is the day to make it happen'. kladiite ir peleciigi zaljaa krasaa, nekas ipashs, bet iekrita aciis tieshi del it kaa necilaas kraasas. uzraksts, gan, ir sudraba, un, ieskatoties rupigi, var redzet, ka tas spiigoljo. varbut taada ir arii musu dzive. tadaa pavisam primitiivaa veidaa. tas, ko mes paveiksim shodien, nevis riit un nevis vakardien, musu citadak peleeko dzivi ieteerps krasaas.

tapec sodien ir diena, kad atbildu uz visam neatbildetajam vestulem. dazhas pat gadu vecas. tas, iespejams, ir rekords.

• ieraksti kaut ko

4.2.17 12:22

kopsh esmu saakusi iet gulet ap 11 vakaraa, esmu saakusi sapnjot vairak. no riita pamostoties, ir tikai sajuutas un paris spilgtas epizodes. bet visspilgtak atminjaa palicis mirstoshs zirgs, kas uz mani skatiijaas skumjaam aciim. neatceros iisti, kaads zirgam bija sakars ar sapni, iespejams, ka nekaads, bet tas, ka zirgs kaut ko man noteikti gribeeja pateikt, ja vien speetu runaat, bija skaidrs. tapec vienigais, ko vareju darit, ir mekleet tam izskaidrojumu sapnju tulku majas lapaas, un atradu divus, kas traapija ar uzviju : "Miris zirgs: nopietns energijas vai motivacijas zudums,kas var novest lidz slimibai vai depresijai; vecu motivaciju, dzives veida vai ieradumu nomirsana"

tad vel bija shis: " ja sapnii redzi mirstoshu zirgu, tu saproti, cik daudz tu esi pieaudzis un, ka ir laiks nolikt malaa berniskhiigaas lietas un virzities talak ar savu dzivi ."

• ieraksti kaut ko

21.9.16 21:50

Kad pārgurums no darba uzkrājies tik daudz, ka pietiktu, lai pārklātu kādu nepārredzamu pļavu, un kad jau gandrīz desmit gadus esi pavadījis metropoles biezoknī, kurā pamazām esi mazliet zaudējis ticību vienkāršai un neviltotai laipnībai, kāda vieda indieša "have a marvellous day" un smaids pēc tam, kad es viņam esmu lūgusi pēc pakalpojuma, kas nebūt nav viņa interesēs, man šķiet, ka diena varbūt pa varētu izvērsties labāka, nekā iecerēts.

• ieraksti kaut ko