Igaunijbraucienā vissiltākais bija visas otrās puses. otrās puses naktīm, otrā puse braucienam, otrā puse iekšējam mēnesim.

Nevajag braukt kkur tikai tāpēc, ka mājās nav mājsajūtas. citur arī nebūs. Ja mājās nevar ieslēgt gaismekli palasīšanai, tad arī teltī nevarēsi. Ja pat savā vissvētākajā vietā nespēj atrast mieru sevis sajušanai, tad citur varēsi vēl mazāk.
Tallinā piektdienas naktī nepazīstamo cilvēku pasaulē rēgojās visas tās pašas sejas, ko es ilgojos sastapt arī Rīgā. Tur un tad laikam uzskrēju tajā smilkstiena pašā virsotnē. Kopā ar apziņu, ka arī svešā pilsētā tu vazājies ar tām "beznaudas - tātad nav kur likties" un "nestandarts" važām.
Bet, protams, sadurties pašam ar sevi aci pret aci vēlreiz tajā pašā gaitenī vien ir tā vērts. Es mācos tā - pa pilienam vien. Lēnām ieskaidroju sev, kas es esmu un kurp eju. Ja ne vairāk.

Piemēram, nekas baznīcā mani vairs negrib uzrunāt. Pat tad, ja es eju. Aizgāju uz pareizticīgajiem. Bet tur pret mani klusē. Aizgāju arī Tallinā uz pusi dievkalpojuma. Otro pusi sēdēju uz kāpnēm ar citiem tūristiem. Spāņu puiši, itāļu puiši. Dzēru ūdeni.

Sūcu no grāmatām pēdējo sulu, tā uzturot sevi pie dzīvības. No cilvēkiem vai nu nav ko sūkt, vai arī es tik un tā to neatļaujos, negribas vampīrisma. Domās aizsmaidu, ka domāju par viņu, bet tad - nē, neliecies traucēts/traucēta.. ko es tev pateikšu.. ko es tev pajautāšu..

Katrā gadījumā viss, pie kā es ķeros, arvien centrtiecīgāk mani ved pie manis pašas. Protams, ka es to zināju, protams, ka es nemaz nekur citur nemeklēju. Bet vienmēr esmu palikusi arī ārpasaulē, un tagad ir interesanti redzēt, cik tuvu centram jau ir atveduši visi mājieni un zīmes, un emo stāvokļi.