Ne ar vienu citu tik izteikti..

Kad mēs pašķiramies kā divi eži, katrs pats sevī sadūries, tad pēc tam mājupceļā man piesienas visi apkārtnes deģenerāti.
Un cilvēku atšķirtība no viņu pašu īstenās dabas ir tik jūtama kā burbuļi, tā vien gribas ar egļu skujām sadurstīt. Lai gan es sēžu maximāli sevī ievērsusies. Un tā allaž.

Lai gan es zinu šī visa shēmu un mehānismu, un droši vien arī apkārtceļu, allaž ļaujos tādai peklītei, jo tad visu var novest līdz salūšanai un galvas noliekšanai. Un tad atkal pavīd kkas tik neticami silts, tik (ne)pelnīti uzticams un īsts.