hosp.cl ienākošie maili kā šurpplūstošas migrējošo putnu lavīnas no ziemeļu ledājiem, no pārplūdušām centrāleiropas upēm, no karstu asiņu uzverdušas turcijas

griezies tu, cilvēks, ap savu ceļazīmes ceļastabu istabas vidū, sapinies bizē un astē, un nekurienē; rokas švīkst ap metāla stabu.

bet migrējošie putni iekliedz, un tu jūti, ka Zeme ir dzīva un kā plūst tās aortas un asinsvadi siltās straumēs arī caur Tavu izmisušo pilsētu.

lai gan atkal aizmigu neizejamajā labirintā un lai gan atkal grasos pēc pamošanās ar sagrābstītajiem spēkiem sperties kkur (galvenais, ka kkur!) - gandrīz vai dauzīties pret stiklu, lai tiktu ārā - manī dīgst meklētā sēkla. viss iepriekš darītais tajā iekļaujas, bet nekādu normalitāti no sevis citiem piesolīt tik un tā nevarēšu.