viegls happy-living, nesteidzība, nekomerciāli motivēta pārvietošanās telpā un laikā.
maza zemādas injekcija pret manu vīlienu cilvēkos.
varbūt tiešām tāda dzīvošana ir reāla. tad count me in.

galu galā satiku tos, par kuriem biju domājusi, un nesatiku nevienu, kuru negribēju satikt. nesatiku dažus, par kuriem biju domājusi.

iztērēju tās ilūzijas, kurām bija jāiztērējas, un labi, ka tā. apbrīnojami viegla nekādības sajūta, trulums un punkts.

palaidu garām Kko. kad viņi iesēdās busā, lampu gaismā lasīju vienu un to pašu teikumu uzšķīrumā un centos izdomāt, kā dzīvotu tas cilvēks, kas es nebiju. galu galā izdomāju teikumu angliski, kas mani aizrautu pilnīgi citā dzīvošanā, un es zinu, ka aizžmiegtu acis un viss notiktu.

nez, cik ātri iztērētos piepildījuma sajūta. Tu, sapni, tu, ceļš, tu, dzīvošana virsotnē.

par spīti ieradumam un veselajam saprātam, aizverot teltī savas acis, tur bija tā seja, tas piemiedziens ar aci, tas skaņas došanas akta kaisles pārākums, visu laiku dejoju tā, it kā arī es būtu ar piemiegtu aci + paceltu zodu viņpusē - uz skatuves.

lieliskas dienas normālā dzīvošanā.

ceturtajā tādā vakarā beidzot varētu arī gulēt zālē uz vēdera un runāt runāt runāt

septītajā dienā sagribētos rakt. pieteiktos brīvprātīgajos činčik salasītājos. vilktu bluķus, iesēstos traktorā.

bet mana mūzikas valodas barjera berzē rīkli, atkal gribas ienākt divreiz vienā telpā.

otrajā nedēļā nekas cits neatliktu kā nodoties liktenim. uzgulties veļas rīvei, noskrāpēt vēl kādus miesas gabalus uz asfalta.

mazie zīmīgie tetra klucīši veido kādu nepārprotamu celtni.

un vēl vīrs ar indiāņa seju un cilvēku dziedējošām rokām.