vajag iemīlēties.
vispār mīlestība ir tā domu sfēra, kur 'vajag' un 'gribu' skan tā mazliet izvarojoši un brutāli; turklāt starp mīlēšanu un iemīlēšanos tā atšķirība ir milzīga, vislabāk būtu, ja mācētu atkal abus kopā - mīlēt dikti un iemīlēties.
mazgāju grīdas un domāju. domāt jau arī par mīlestību nevajagot, vajagot zaudēt prātu un galvu, atceros, reiz atpakaļ laikā pa lv netu klīda ošo "iedomājieties sevi bez galvas" meditācija. tieši zaudēt sajēgu un nopietnību gribu, iegūt ikdienas loģikai kompānijā arī neprātīgu vieglumu. Bet pats svarīgākais, kāpēc gribu iemīlēties, ir spēja dot, spēja un gribestība dot dot dot - otram un visai pasaulei, jebkuram un konkrētajam, dot, kur vien iespēja, jo dodas, jo pašam ir tik daudz, jo dot ir priex. Ikdienā man ir uzkāpis lācis, un daudzas citiem pašsaprotamas lietas man ir tāds piepūles un apzinātas rīcības darījums, ka labprātāk ierakstu sevi sliņķu gadagramatā un veģetēju lēni un nepamanīti, tāds gluds dīķa spogulis (droši vien ne dzidrs kā budas meklētājiem, bet tāds plankumains un silts). Ikdienišķā komunikācija, flirtēšana, runāšana, jebkādas attiecības, otrās tikšanās no manis prasa nežēlīgi daudz spēka, un vislabprātāk es izvēlos to taupīt. Nez, vai tā ir nolaidība - būt tik slinkam, lai gūtu un radītu prieku komunikācijā ar cilvēkiem?
iedvesmu man izrodas rast tikai vienatnē, tāds konkrēta izmēra distances nogrieznis starp vienatni un nākamo tikšanās reizi. visi skrējieni naktīs un pļavās, kaut nemanāma iz-izolēšanās pasākumā, lai prieku ieraudzītu no malas, distance, kurā otrs cilvēks tiek ilgots, bet vēl nav sasniedzams, zināšanu līmenis, uz ko tiekties - vienmēr tam kumosam jābūt tālāk..
tad tikai vienmēr sanāk nesatikties,
vienmēr ilgoties vēl tālāk, lai vispār justu sirdspukstus tur iekšā,
tomēr tik tuvu, lai nepazustu vientulībā

bija vēl daudz iekšā (pūt, pūt!), bet jāsteidz uz to pēdējo vakara sliežu tārpu