rakstīšanas moments
šīs nav dzēruma un nav negulēšanas naktis, viss ir kā parasti, mazliet vairāk vadu nekā parasti. skaļāka mūzika, tātad dziļāka urbānā mājas meditācija. kaut kā neparasti, jo kā parasti. un atkal (jo iedomājos), jūtos ne tā, kā jūtas dvēsele, drīzāk kā cilvēks. pat ne kā cilvēks, kā acis, bet par acīm vairāk žokļu muskuļi, sejas mīmikas muskuļi. vēl vēders.
devision uzreanimē to mani, kas sastāv no asociāciju skaistās smeldzes, "tas ir tas, ko neviens nevar atņemt" un tā kā atmiņas ir vienīgais, kas tev tā izredzēti pieder tieši šajā unikālajā kompozīcijā, tās padara tevi arī par vientuli (un pļāpīgajā planētu novietojumā arī par domubiedru bumbieri). tāds neizstāstāmais dziļums ar visu piemītošo dzīves īsuma un neatkārtojamības stīgu. bērniem bija foršāk. vecāki izlikās, ka viņus interesē VISS. lai gan man šķiet, ka tagad man būtu interesanti, patiešām un no sirds aizraujoši skatīties, kā cilvēks apgūst pasauli un sakombinē idejas. vispār man arvien vairāk sāk interesēt citi cilvēki. esmu pārstājusi baidīties par savām robežām. robežu nav. kāds nāks pat ar armijas zābakiem, bet kaut kā tas vairs neskar. nevar trāpīt. es arī mazgāju zobus tīri intuitīvi un ja pa īstam piedomātu, tad nevarētu saprast, ko es tur daru un kā es trāpu. interesanti, no kā sastāv cilvēki. kādas partijas pārstāv, kādus sapņus aizstāv. kas lācītim vēderā un kā darbojas paklabināšanās. a man tik un tā nav nekā tāda, ko pastāstīt. patika man tas dravnieks, ko reiz nostopēju. vīrs ar stāstu. no acīm lasāmo.