Es dzirdēju, tā ir bijis - Tabūnā, tur, tajā nogāzē, kur dubļu kāpnes, lietusgāzes izskalotas, slaikas, nolaidenas kraujas, tur ir gājis lejup puisis, norāvies no striķa margas, šļūcis lejup metrus desmit, varbūt, visus divdesmit starp saknēm, muguru un kreklu plēšot, nonācis līdz zemei, kājup slējies, rokās plētis krusta līnijā un teicis: MAN NEKAS NEKAIŠ! MAN NEKAS NEKAIŠ! ES ESMU JĒZUS! ES ESMU JĒZUS! Un tā atkārtojis reizes divdesmit no vietas. Bet cilvēki gājuši garām. Cilvēki gājuši garām. Un gājuši garām. Neticot Viņam.