zaļā pasaka
vakar rīgā veda akmeņus iekšā,
smagus kā mūžība, no ziemeļiem uz pilsētu
lielos, milzīgos, skaistos..
tīri žēl palika - par virzienu

(gribas pilsētu nodrupināt pa grīdām un jumtiem vien
tikai mūrus atstāt vējiem)

šonakt braucot no kabatas krita naba laukā
pazuda aptjeknočsausij stikliņš ar viļņu skalu,
varbūt ka nemaz nevajag

bet gribas atgriezties
jo krustojumā (valdem&briāns) milzu sacirsta koka bluķi
gribas paņemt vienu aiznest mājās ciemiņiem un sēdēšanai kā mežā

pat ar visām pilsētas asinīm
nocirsts koks paliek nocirsts koks.

Un jūs?