uz Dienvidiem no Sevostopoles aug ābele. tā tur vienkārši aug. apkārt nav nekā. ir tikai zeme no kuras tā aug. un vēl Sevostopole uz Ziemeļiem no ābeles. bet kā mērot ceļu pa vidu zin tikai āboli. bet viņiem nekur nav jāiet, jo viņi aug ābelē. un vēl ābelē ir visādas dzīvas radības. visas tās kas parasti ābelēs ir, mazi tārpi un visi pārējie. un beigās sanāk tā it kā ābele būtu izgriezta no zīmējuma un uzlikta uz aplikācijas kur nekā apkārt vairs nav. ābele stāv un īsti nesaprot. it kā vajadzētu kaut ko darīt, bet apkārt nekā nav. ja paskatītos zem aplikācijas tad arī nekā nebūtu, jo īstā bilde no kuras ābele izgriezta ir kaut kur citur, jau prom sen. un stāv ābele un zin tikai to, ka vēl ir Sevostopole uz Ziemeļiem no viņas. bet tas, ka viņa pati ir uz Dienvidiem tikai padara attālumu jūtamāku. un tad ābele aizgāja astrālī. ceļoja pa saviem āboliem, lapām un tārpiņiem un visiem pārējiem. un varēja viņa iekļūt jebkurā cilvēkā kurš jelkad apēdis ābolu vai redzējis ābeli vai redzējis to uz aplikācijas. un caur šādu cilvēku ābele var arī nokļūt jebkur ko jelkad redzējis šis cilvēks un jebkur par ko šis cilvēks jebkad sapņojis. par cik ābele bija nekur tad tai nevajadzēja steigties atpakaļ. tā ceļoja visur citur. bet tad atnāca ābele atpakaļ pie sevis, kļuva karsts un... neko...